Nav nekā briesmīgāka par prezentāciju, kurā galvenais runātājs ir soms. Es lēni mirstu. Un nav nekādas, pilnīgi nekādas iespējas viņu pasteidzināt. Un kad viņš kaut ko piemirst, iestājas milzīga pauze. Un tad viņš meklē īstos vārdus. Un tad, kad viņš izdomā atgriezties pie jau teiktā, es iekšēji izvemjos.Tomēr, tomēr- somus pozitīvi atšķir tas, ka parasti viņi ir ļoti atklāti. Tikai mežonīgi lēni. Ārprāts, cik lēni.