Priecīgs. Vakardienas pūderis šodienas saulē. Un beidzot arī augša bija vaļā.
Viena no lietām, kas velk pie kalna ir ne tikai tie jūsu endorfīni (šī ir vienīgā fiziskā aktivitāte, kas man patiešām izraisa laimes sajūtu), bet arī tas, ka vari izjust, kā uz pilniem apgriezieniem strādā ne tikai muskuļi, bet arī galva - acis nepārtraukti meklē šķēršļus, ausis signalizē cik uzticams ir pamats zem kājām (tāpēc es parasti neklausos mūziku braucot ja vien neplanēju pa normāli retrakotām trasēm, bet pat tad ir baigi svarīgi dzirdēt, kas notiek aiz muguras) un kurā mirklī dēlis jāliek plakaniski, jo tūlīt sekos sērsna vai kas cietāks, prāts rēķina ideālo trajektoriju un momentā iepumpē adrenalīnu, ja kaut kas izslīd vai aizķeras. Pie tam tas nenozīmē kautkādu baigo saspringumu, tas ir drīzāk galēji saasināts vērīgums, kad spēks un uzmanība tiek pielikti tikai tur kur vajag un tikai tik, cik vajag. Nekā lieka.