Piezvanīja Sandra Kalniete, kaut kad man bija saglabāts vinas telefona numurs. Runāja aizvainotā balsī, ar ilgām pauzēm, pagāja labs laiks, līdz sapratu, ko viņa īsti grib. Izrādās, ka runa ir par sievas pirms vairākiem gadiem uzrakstītu rakstu Santā (kad viņa vēl praktizēja psiholoģiju), kas tiek izskatīts kaut kādā komisijā. Raksts graujot nacionālo pašapziņu un latviskuma saknes un vislabāk būtu no tajā paustajām idejām publiski atteikties, pretējā gadījumā varētu tikt ierosināts jautājums par iespējamu grāda anulēšanu. Pēc īsa apstulbuma brīža mēģināju (pieklājīgi) apelēt pie veselā saprāta, aicināju skatīties uz darbiem, nevis vārdiem - rau, mums ģimenē (tepat Latvijā) aug divi jauni latvieši, kur nu vēl labāks apliecinājums latvisko sakņu cienīšanai. Viss kā pret sienu. Pamodos un nodomāju- nez, ko par to teiktu Freids.