Es esmu tikpat parasts kā mēness ziemas dienas zilajās debesīs. Es esmu sekls, nē, nu ir ap mani tāda kā jūtu, sajūtu un prātuļošanas kārtiņa. Nu vismaz kamēr nepaberzē un nenobirst pārklājums. Un varētu jau, protams, izkopt sevi un domāt vairāk un attīstīt savas izteikties un spriestspējas, uzpucēt un nolakot, varbūt padarīt elastīgāku un poraināku savu intelektu, valodu, tēlainību lai. Tomēr, neliegšos, gandarījuma man no tā nebūs. Tas būtu gluži kā ieviest sev hobiju- izskatītos labi un ar ko ņemties būtu, taču par manu otro ādu tas nekļūtu. Sejā spīd D vitamīns un kaitīgie stari. Lai nu paliek kā ir.