Izskatās ka māmuļnieki ierubījuši atpakaļgaitu- cilinskis tavo vairs nemaz negrib būt ēkonomikas ministrs, ozolzīle sapratis ka steigas nav, ja jau mēnesi varēja iztikt ar cūkmenu, kas spēj aizpildīt aizvien vairāk vietas gan tiešā gan pārnestā nozīmē.
Cūkmens kļūst aizvien viedāks un nekļūdīgāks- piem. valdības reitings drīz rekoverēsies pats no sevis jo cīņā ar inflāciju un loskutovu panākumi bez šaubām neizpaliks. Partijas biedri viņam uzticas, tāpēc viss ir kārtībā.
Zatlerdakters norāvis rokas bremzi un apelē pie politiskās atbildības (tā ir tā pati atbildība , ko uzņēmās staķe kad nodega pansionāts?). Poļitruks brigmaņpaps politisko atbildību jau organizē vairākas nedēļas, gan jau ka viņš ne vienīgais.
Mazlaicēni sēžot labi apmaksātajās komisijās un garlaicīgajās plenārsēdēs (sērfojot sortālus un meklējot iemeslu iziet no zāles) nav izveidojuši ēnu kabinetu (dienaslaikraksts tak būtu devis pilnas iespējas izpausties konstruktīvai un nekonstruktuktīvai kritikai) un šo gadu laikā neko nav iemācījušies.
Viktorīnas jautājums- cik nāksies pašķērdēties buldozeram un draugiem (ak latvijas ceļš, kurp tu ved?), lai piepirktu balsojumus no opozīcijas trūkstošo pozīcijas balsu vietā?
Kaut kā tas viss nomāc, tas ka es tik mierīgi te runāju (pseidoanonīms pseidoviedoklis, kuru izsaku neatraujot slinko pakaļu no siltā krēsla), tas, ka man aizvien vairāk riebjas interesēties par politiku, tas, ka jābūt par vai pret, tas, ka mūsdienu valstvīriem vajadzīgi nevis mājieni vai mājieni ar mietu bet spēriens pa dirsu vai šķēliens pa snuķi.
Bet es rīt 8:15 vedīšu puiku uz bērnudārzu un domāšu kā lai nesačakarē dzīvi sev un viņam.