Fūdpornisti var aizgriezties.
Reizēm mēs es nevis dzīvoju lai ēstu, bet ēdu lai dzīvotu. Tieši šādiem brīžiem ir izdomāts burgers. Un lai gan kādam varētu likties ķecerīga doma burgeru ēst restorānā, tieši to es šodien izdarīju Neiburgā.
Vispār- burgers savā ziņā ir kā pasta. It kā vienkāršs, nav pārāk viegli to sabojāt, tomēr jābūt labam meistaram, lai tas izdotos patiesi lielisks. Un ja burgers ir glauna restorāna (kāds Neiburgs neapšaubāmi ir) ēdienkartē, tad, manuprāt, tam jābūt izcilam.
Nu lūk, Neiburga burgers tāds nebija. Protams, tastes differ, tomēr pāris lietas, ko vajadzētu uzlabot:
1) pie tāda frī kartupeļu daudzuma (kas priecē) prasītos uzreiz servēt klāt kādu mērcīti. Prasot, viesmīle atnes kečupu, tomēr- restorāns, burgers un kečups? Not cool.
2) gaumes atšķiras arī attiecībā uz to, cik jācep gaļa. Man nav nekādu iebildumu pret mīkstu, sarkanu, vāji ceptu labas kvalitātes liellopu, taču zinu cilvēkus, kas tādu nevar ieēst. Un uzprasīt (tāpat kā steikam) cik ceptu gaļu apmeklētājs vēlas- tas taču nav grūti.
3) burgerim pietrūka uzsmalcinātības, visas komponentes bija tik ļoti parastas. Nu kaut vai tos sīpolus apcept kādā garšvielu/balzāmetiķa maisījumā, pieservēt klāt sīpolu marmelādi vai nu vismaz kaut nieku ārpus bulkas, kotletes, standarta salātlapas, tomāta un sīpola.
Bija jau OK, tomēr... Līdz šim labākais burgers Rīgā paliek Čarlito pagrabiņā ēstais (nu jau pirms vairākiem gadiem).
Čarlito vispār vēl eksistē?
No maniem daudzajiem ābolkokiem dārzā sogad tikai vienam-Trebū (pareizi pateicu šķirni?) ir daudz ābolu. Nenormāli garšīgi, daudz labāki kā pagājušogad. Šķiet, tie satur daļiņu šīsvasaras karstās saules.
Poļu un japāņu kopražotā Avalon (2001). Vēl viena filma, kas, manuprāt, varētu būt iedvesmojusi Vačovsku khem brāļmāsas, uzņemot Matriksu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |