Ar to grūtumu ir tā- lai cik arī labi un priecīgi es nejustos, kaut kur dziļi un neizdzēšami sēž bērnībā man ieborētā atziņa "Pēc baltajām kazām nāks melnās kazas". Un tāpēc nekad nav tādas īstas un patiesas priecāšanās, kaut kur vienmēr jāpaliek kādam rūgtumiņam vai grūtumiņam, lai nav tā, ka nupat esi atzinis, ka nu ir tikai baltās kazas un nav nevienas melnās. Mēģinu it kā balansēt, lai vienmēr būtu gan viens, gan otrs, atsakoties no daļas prieka, pašam iepilinot darvas pikucīti medus mucā. Un varu jau saprast cik tas viss neracionāli un nekonstruktīvi, tomēr izmainīt tur neko nav iespējams, superego nobliež, bladāc!, gluži kā rūdītam ateistam pirms aizmigšanas (katram gadījumam, tu sev paskaidro) palūdzoties dieviņu, ja kāds mīļš cilvēks ir smagi saslimis.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |