Šī nav eksistenciāla krīze- nu vismaz tādā nozīmē, ka jautājums nav par to vai eksistēt vai nē. Tomēr kaut kāda krīze šī ir. Piemēram tagad- varētu braukt veikot, taču gaidot debilu mītiņu otrdienas vakarā (un tas viss kaut kādu izdomātu pienākumu un paša ego spodrināšanas dēļ), īsinu laiku pie cibas, vienlaikus nedarot arī neko jēdzīgu. Jo nevaru. Kas tad cits, ja ne krīze?
Ir dažas lietas, ko es gribētu. Ir kaut kādas lietas, ko es varētu. Ir daudz lietu, kuras man vajadzētu. Piemēram, šobrīd, jūtos tā ka man vajadzētu ilgāku laiku neko nedarīt. Atpūsties vai apskaidrot prātu, izprast sevi un ko tik vēl ne. Lai varētu. Lai spētu izlemt, ko vēlos un ko esmu gatavs darīt tālāk (vismaz līdz nākamajai reizei). Cik daudz laika paies, kamēr es sapratīšu un izšķiršu būtisko? Un ko tikmēr darīs sieva un puika?
Un tikmēr vakaros, izmisīgi cenšoties aizmigt, galvā griežas domas un pretdomas, plāni un nodomi cīkstas cits ar citu, viena doma aizķer citu un ritenīši tik griežas un griežas un griežas, sazobojas cits ar citu, žvadz un rūc un kratās viss smadzeņu mehānisms, analizējot soļus un sekas, izvēles, ietekmes un situācijas. Miegs tu-tū. Un trakākais, ka ne jau tikai naktī vien tās domas traucē.
Varbūt medikamentus? Varbūt to visu var remdēt, piedzenot smadzenes ar spermu un nepārtraukti riestojot? Varbūt tā, kā ikdienā tik pārsteidzoši bieži redzamais it-kā-pilnīgi-normālais tipiņš, kas no rīta pirms darba uzņem uz krūts, tad pusdienās vēl biškuc, tad ap 3iem pēcpudienā un tad ejot prom no darba (nez kā šis beidz dienu). Vēl varētu iet pie psihologa, neirologa, ģimenes ārsta, homeopāta, urologa, proktologa, anesteziologa. Ēdu biezpienu, varbūt prātiņš atgriezīsies.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |