Ir kaut kas būtisks, kas pieder tikai pilsētai. Ritms, ritmu tūkstoši un miljoni. Svārstības, neregulāras, konfliktējošas un rezonējošas, mikroskopiskas un konvulsīvas.
To vislabāk iespējams izjust, iebraucot pilsētā no laukiem, ja ilgāku laiku esi dzīvojis prom no šīm skarbajām svārstībām- bez telefona zvaniem, radio translētajiem ritmiem, mobilā telefona kleinajām melodijām un īsziņu pīkšķiem. Viss sākas jau ar pašu braukšanu- tevi sāk tricināt auto motors, tad ceļa reljefs, tad gar acīm sāk ņirbēt apkārtne un pretīmbraucošie auto, pagrieziena rādītāja tikšķi, nedod dievs, tu vēl ieslēdz mūziku vai kādu radio staciju- tuc, tuc, tuc. Jo dziļāk pilsētā, jo paralēli nevienmērīgi kakafonisko svārstību kļūst aizvien vairāk- sākot no neredzamajiem mega un gigaherciem no mobilajiem telefoniem, televīzijas un sakaru kanāliem līdz pat asfalta skaldītājiem uz trotuāriem. Visapkārt vieni vienīgi ritmi, kas brīžiem sarezonē ar taviem sirdspukstiem vai smadzeņu alfa viļņiem vai sazin ko vēl un tevī viss savelkas, saspringst un nelaiž vairs vaļā.
Nervu gali dabū iekšās no visiem iespējamajiem receptoriem. Viss ķermenis raustās, kratās, saraujas. Smadzenes čūkst, iebāztas šajā mikrosvārstību-mikroviļņu krāsnī. Tās pamazām uzkarst, cepas.
Tu esi naivs, ja domā, ka ar to kaut kā var tikt galā. Un protams ir tādi, kas bez tā vairs nevar dzīvot, kas mīl pilsētu tieši tādēļ. Bet tā ir slimība, saprotiet?
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |