Grūbe forši pateica (Una, maija numurs) :
Īstenībā viss ir sūds. Ir tikai viens stāsts, un tas ir par sievietēm un vīriešiem. Bet es negribu tajā iedziļināties, jo man patīk ka tur ir kaut kas tāds nesaprotams. Ja es gribētu ar to tikt skaidrībā, tad varētu ar to tikt skaidrībā, bet man negribas. Man patīk tā sajūta, ka tur ir kaut kas savādāks. Bet ko tur par to runāt! Tas vienkārši ir. Notiek tā.
Un man arvien labāk patīk sestdienas Dienas kultūras lapas. Nez vai mainos es vai mainās tās. Bet ko tur par to runāt. Tas vienkārši ir. Notiek tā.
Es dzirdu, uztveru un atceros valodas ritmu. Katram cilvēkam tas ir savs, katram rakstniekam savs, katrai dziesmai savs. Es ilgi tos atceros, man liekas, es spēju tos kaut kur ierakstīt un pēc tam atskaņot. Varbūt tādēļ man skolas laikā bija ļoti viegli mācīties dzejoļus- man parasti pietika ar starpbrīdi pirms stundas lai iemācītos 10-12 pantus. Ja atceros ritmu,man ļoti viegli nāk sen dzirdētu dziemu vārdi. Šeit cibā, var dzirdēt tik daudz dažādu ritmu, kurus nav iespējams dzirdēt ikdienas trokšņos. Es nezinu vai tas ir kāds īpašs talants, droši vien ka nē. Nekad nevienam neesmu prasījis vai kāds vēl to tā sajūt.
← Previous day | (Calendar) | Next day → |