Man tā sāk šķist, ka esmu pelnījis kaut kādu īpašu atzinību (piem. cirvja izskatā) par ilgāko cerēšanos. Kas lēni nāk, tas labi nāk. Ja nāk :))
Ziniet, man mazliet neomulīgi paliek, domājot par jauno paaudzi. Ne jau daudz- tikai mazliet. Liekas, ka tā ir tā nepatīkamā sajūta, kas rodas, kad saproti, ka nākamā paaudze ar kaut ko par tevi ir pārāka.
Katru gadu man aizvien grūtāk ir lasīt tehnoloģiju saistīto lekciju ciklu. Mazliet gan vieglāk tādēļ, ka nav jāmāca kā, taču daudz grūtāk tādēļ, ka jāpārliecina pievērst uzmanību kāpēc. Tādēļ, ka Internets, meklēšana, identitāte tīklā un citas lietas vairumam pirmkursnieku vairs nav kaut kas nezināms un neapgūts. Un tādēļ, ka grūtāk noturēt un piesaistīt interesi lietām, kas nav jaunums.
Manam junioram tagad ir 2 gadi un 8 mēneši. Viņam neviens neko nav mācījis, tomēr:
- viņš māk ieslēgt/izslēgt/suspendēt kompi, lieliski rīkoties ar rullīšpeli
- viņš māk sērfot tīklā (atver browsera History un staigā pa lapām, sērčo googlē) un atrast savas spēlītes (kas jebkad tikušas skatītas).
- viņš māk zīmēt Paintā un sazīmētās bildes uzlikt kā desktop wallpaper
- rakstīt Wordā, uzrakstīto saglabāt failos ar ģivnije nosaukumiem
- palaist programmu un veikt darbības, lai izbīdītu CD
- un tā tālāk
Tas viss viņam nāk tik dabiski kā spēlēties ar bumbu vai elpot. Mēs ar sievu jau smejamies, ka 5 gadu vecumā viņam būs sava mājaslapa (nedod dievs, arī konts cibā) un 7 gados viņš lauzīs saitus. Es ar kalkulatoru mācījos apieties ne jau nu pirmajā klasē. Tā lūk.
Par laimi ielogoties Windows2000 viņš vēl nemāk, taču uzmanīgi vēro, kā mēs ielogojamies viņam izveidotajā (nācās to izdarīt) accountā. Ctrl+Alt+Del nospiest jau viņš ir iemācījies un man liekas, ka tūlīt jau ar "karlis/karlis" būs par maz, lai ierobežotu viņa tieksmi uz datora lietošanu. Un vēl tas mazais slēdzītis datora aizmugurē pagaidām ļauj kontrolēt notikumu gaitu.
Nuja, un tad es sajūtos nedaudz sens.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |