Nekad tik ļoti neapzinos savu vājumu, kā tad, kad dodos iepirkt kādu bulciņu uz "Iļguciema maiznīcu". Soļojot turp, pie sevis murminu,- Šoreiz būšu saprātīgs, nepārspīlēšu, cik tad var...
Un tad- skatoties uz svaigi izcepto ķiršu kruasānu rindām, ieelpojot dievīgo siera bulciņu aromu, apbrīnojot jaunparādījušos aprikozu kruasānus, es padodos. Sapērku trīsreiz tik daudz maizīšu, cik patiesībā vajadzētu un divtik- cik varu apēst.
Esmu vājš.
Pirmās 30 lappuses- sajūta tāda, ka atkal lasu Amerikāņu psihu. Tikai laikam pareizāk būtu teikt- Franču psihu. Redzēs, kas būs tālāk.
Godīgi sakot, es nesaprotu, ko nozīmē laba literatūra. Es vispār nesaprotu, ko nozīmē literatūra. Ir tikai grāmatas, kas man patīk un citas- kuras nepatīk. Un tad vēl tādas, kas atstāj vienaldzīgu. Un tādas, kuras nespēju izlasīt (baigi identificējos ar Bankovska vērojumiem Rīgas Laikā par grāmatām, kuras tā arī nekad neizdosies izlasīt).
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |