Diez kā tas nācās, ka studiju laikos kļuvu par zavoģilu. Skolas gados biju klusiņais paraugpuika- ar lieliskām atzīmēm visos priekšmetos, izņemot fizkultūru (atceros, kā fiz. učuks draudēja ar to, ka nevienā normālā augstskolā bez lieliskas fiziskās sagatavotības, man nākotnes nav).
Laikam pie vainas bija koju istabiņas kolēģu aktivitāte un mana lielā mute, kuru es nekad neprotu turēt- kas prātā, tas uz mēles. Un par to nācās maksāt ar to, ka ierosinot kādu ideju par kārtējo aktivitāti, pēc tam gribot negribot nācās pašam pielikt spēkus lai kaut kas arī notiktu. Un tie arī bija pirmie soļi adrenalīna atkarības virzienā- noorganizēt pasākumu, izdarīt visu, lai tautai nav garlaicīgi, izklaidēt, likt nepazīstamiem cilvēkiem sapazīties.
Pēc tam mērogs tikai pieauga- pasākumi, uzstāšanās publikā, plašas balles, kurās biju atbildīgs par visu sākot no mūzikas līdz vakara runām. Un tas viss tikai adrenalīna atkarības dēļ, jo nekāda cita guvuma no šīm aktivitātēm nebija. Tikai stress un high sajūta pasākuma laikā un nenormāls nogurums un apnikums pēc tam. Kādus 5 gadus tā.
Augšā un lejā. Atkarība un nogurums. Tagad ir tikai nogurums, jau vairākus gadus. Vairos no cilvēkiem. Fuck.
Aizmirsu piebilst, ka pilnībā no adrenalīna atkarības vaļā ticis neesmu. Citādi kāpēc gan es katru pavasari dodos uz augstskolu un lasu kursu ~ 100 lecīgiem pirmkursniekiem ar neadekvāti augstu (hipertrofētu) pašnovērtējumu?
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |