Grūtākais, kad esi kļuvis par tēti, ir rituālu laušana. Tavu ikdienu veidojošie rituāli ir prom un pagalam- vari saglabāt kaut kādu parodiju par tiem, taču tā ir tikai tāda sevis mānīšana. Sākot dzīvot kopā ar sievieti, šie rituāli arī mainījās, taču tas nāca pakāpeniski, soli pa solim- kaut ko no viņas pieņēmi tu, kaut ko no tevis pieņēma viņa.
Man visgrūtāk bija zaudēt darba dienu brokastu rituālu. Brokastošana man nekad nebija īsāka par stundu, pusotru. Nesteidzīga kafijas uzvārīšana, avīze Diena un divas lielas kafijas krūzes, 15 minūtes tualetē, lēna un nesteidzīga saģērbšanās. Septiņos piecēlies un deviņos biji darbā. Vai piecēlies astoņos un darbā biji desmitos. Un citi, ne mazāk būtiski rituāli- pirms gulētiešanas vai mīlēšanās vai ilgie brīvdienu rīti vai nedēļas noslēguma pārtijas.
Kaut ko jau vietā vajag un tad tu meklē aizvietotājus. Regulāras pusdienas ar kādu kolēģi. Divas stundas tējnīcā reizi mēnesī ar draugu (vairāk tējot nesanāks, viņam arī gadu veca meitiņa), ievies žurnālu internetā, meklē hobijus, kas varētu aizvietot zaudējuma sajūtu. Kā teica vīrs no Pazudis tulkojumā- and then your life...its gone...it will never be the same again.
Tomēr visi šie zaudējumi kļūst par tādu nenozīmīgu nieku tajā mirklī, kad juniors četros naktī ir apsēdies gultā un minūtes piecas klusītiņām saka tetē...tetē...tetē, kamēr tētis pamožas un tad puika paprasa dzert. Un tad tu ar to sajūtu dzīvo mēnesi un arī pēc tam (es ceru) nekad neaizmirsti.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |