Lai atvērtu žurnālu, man prasa vārdu. Nav jau daudz jādomā, cilvēks pie sava vārda pierod un bez nopietnas vajadzības to nemaina. Pat tad, ja vārdi ir vairāki, katrs no tiem ir tavējais un katrs- savadāk tuvs. Tā nu ierakstīju niku, kuru pirmoreiz izmantoju 10 gadus atpakaļ. Kad Latvijas internets vēl tikai tapa, kad parādījās pirmās personīgās mājas lapas un radās pirmais latviskais IRC kanāls- #latvia.
Varu pateikt, ko tas nozīmē. Vai vismaz kā tas radās- mana pirmā mājaslapa bija veltīta darbam (toreiz tas nozīmēja lielāko daļu dzīves), sievietēm (saujiņa erotisko bilžu, kas nospertas kaut kur tīklā) un viskijam (kas gan laikam bija paņemts bariņā sava krutuma apliecināšanai). Work. Women. Whiskey. wowow.
Tagad tas viss liekas rēcīgi muļķīgi [(c) asdfs], bet vārds vienalga paliek.
Cilvēks- pūlis ap sevi vienmēr pulcē citus, viņa telefonā nepietiek tikai ar SIM karti, lai glabātu draugu un paziņu telefona numurus. Cilvēku- pūli reti iespējams redzēt divatā ar kādu, viņam apkārt vajag baru. Divatā jau pēc pusstundas viņam kļūst neomulīgi, ja vien neatrodas kāda tēma (kas vienmēr ir ārpus personiskā), kura sarunas pavedienu spēj barot pietiekami ilgi. Cilvēks- pūlis ir ļoti sabiedrisks, viegli iepazīstas, taču tā vien liekas, ka viņam pietrūkst patiešām īstas, dziļas un intīmas draudzības. Viņš no tās it kā izvairās, slēpjoties troksnī un barā.
Cilvēks- bāka daudz laika pavada viens. Pat ja ir kopā ar kādu, viņš spēj justies (un bieži vien arī jūtas) viens. Cilvēks- bāka bieži vien ir patvērums. Ne tikai draugiem, bet arī paziņām. Taču pat par cilvēka- bākas paziņu (kur nu vēl draugu) kļūt nemaz nav tik vienkārši. Viņš izvairās no paviršiem kontaktiem ar apkārtējiem, ja vien tas ir iespējams. Viņš reti kad ir gatavs spert pirmo soli. Viņam ir grūti tukši triekt, viņš labāk paklusē. Viņš māk draudzēties, bet nemāk būt barā.
Ļoti patika G. Repšes šodienas sleja iekš apollo. Būtu forši (lai arī, visticamāk, sāpīgi) uzzināt ko tad par mani domā citi cilvēki. Bez ierastās un varbūt pat jau neapzinātās maskēšanās un liekulības porcijas. Un būtu forši arī pateikt visu, ko domā par citiem. Un vienu dienu gadā nedomāt par sekām. Un vēl būtu forši (un varbūt pat vēl vairāk šokējoši) citiem pateikt visu patiesību par sevi.
Vienīgais, ka Patiesības diena pēc Buša juniora un Eināra Repšes skaļajiem paziņojumiem par Ļaunuma asi, Taisnības rītausmu, Gaismas un Tumsas spēkiem utt. skan devalvēti. Stulbi, ka daži idioti var sajāt valodas uztveri, no aprites izslēdzot vai anekdotizējot veselas vārdu konstrukcijas.
Cilvēks- koks ir pienākumu cilvēks. Viņš ir stiprais balsts, uz kura turas un aug tie, kas viņam apkārt. Cilvēks- koks ir stiprs, viņš nekad neatteiks palīdzību, balstoties uz viņu, arī citi kļūst stiprāki. Nav daudz tādu vētru un dzīves nejaušību, kas spēj nolauzt cilvēku- koku. Daudz biežāk cilvēks-koks sabrūk no iekšpuses, jo neviens jau nepamana, ka lielais, stiprais koks ir sācis trunēt. Katram, arī stiprajam ir vājā vieta, Ahileja papēdis. Neatstājiet cilvēku- koku vienu. Ļaujiet viņam būt vajadzīgam.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |