Bērnībā man kaut kā izdevās izvairīties no kaušanās. Atceros tikai divas reizes, kad nācās kauties tā, pa īstam. Pēdējā bija kādā ceturtajā, piektajā (vai septītajā?) klasē, kad klases krutie starpbrīžos rīkoja "mačus", kuros viens pret otru līdz asinīm kāvās nekrutie. Dīvaini, bet patiešām kāvās, ar niknumu un līdz asinīm, lai gan klasē draudzīgi sēdēja vienā solā. Es neatceros, kā man izdevās nekļūt par ringa gaļu- kaut kā attiecības ar dažiem krutajiem man bija labas, daļēji balstītas uz norakstīšanas pakalpojumiem, daļēji- pāris draudzībām. Toreiz kaušanās iemesls bija cits, personiskais izaicinājums- cīņa par to, ka, ja vajadzēs, es kaušos un līdz galam. Sarkanā migliņa, niknums, kas pārņem un nekādu sāpju, lai gan pēc tam paskats bija briesmīgs. Vispār skolu atceros kā nežēlības esenci.
Šodien, kad sīkajam pēc bērnudārza pirmās dienas stresa uznāca niknuma lēkme, piedāvāju izkauties, Krietnas piecpadsmit minūtes sitām viens otram, grūstījāmies, gāzām viens otru gar zemi un ļāvu puikas niknumam materializēties, pa vidam mēģinādams iemācīt gan dažas praktiskas lietas- kā turēt dūri, un pa kurieni sist vissāpīgāk, gan uzvedības normas- ka meitenēm nesit (un māsu nevar grūstīt, lai cik nikns arī neesi) un ka īsti vīri kaujas viens pret vienu un ar dūrēm un kājām. Esmu pārliecināts, ka kauties viņam nāksies un labāk, ja viņs to mācēs darīt un spēs izšķirt, kad to labāk nedarīt. Puika gan uzreiz vēlējās noprecizēt, kāpēc grāmatā par Pepiju meitene kāvās ar zēniem, bet arī tam atradās izskadrojums- tur pieci sita vienu un Pepija gāja palīgā.
A ko skolā darīja meitenes? Arī kāvās?