Vārdu sakot, jau vienpadsmitos bijām Milzkalnā un varējām izbaudīt jaunās apkalpošanas sistēmas (a la bank) priekšrocības- saņemtais 124. kārtas numurs uz inventāra saņemšanu apliecināja mūsu bažas par ārkārtīgi lielo lietuviešu- slēpot gribētāju īpatsvaru. Milzkalns mudžēja no auto ar lietuviešu numuriem un apkārtesošie sarunājās tikai un vienīgi lietuviski (nesaprotu, kāpēc tā vietā, lai paši sev uzbērtu kalnu, braļukas brauc stiprināt latvijas kalnsaimnieku maciņus). Ņemot vērā, ka saskaņā ar FIFO principiem organizētajā apkapošanas stekā pirms mums bija ietūcījušies vēl pussimts inventāra gribētāju, devāmies agrājās pusdienās. Visu cieņu- arī no krogus mājas ir nodrošināta iespēja uz elektroniskā tablo sekot inventāra izsniegšanas procesam, taču jāatzīst, ka ar tādu tempu mēs pie sava inventāra tiktu ne ātrāk kā ar saulītes rietu. Tā nu nospļāvāmies (pieļauju, ka līdzīgi rīkojās krietna daļa numuriņu turētāju, jo vienubrīd piecpadsmit numuri izskrēja cauri piecu minūšu laikā) un devāmies prom no Kurzemes slēpošanas giganta. Tāpēc topi sagatavots- ja tev nav sava inventāra, brīvdienās Milzkalnā tev nav ko darīt.
Lai kopensētu sirdsēstus, atbraucot Rīgā pa taisno devāmies uz X-sports un stundas laikā nopirkām:
sievai- slēpes + stiprinājumus + zābakus + nūjas
puikam- slēpes + stiprinājumus + zābakus
man -
(man gan vieni jau bija, taču šitie bija ellīgi labi- cieti un ērti un kaut kas taču bija jānopērk arī man :))
Tāds lūk spontānais pirkums. Svētdien puika jau vizinājās no bērnu kalna. Pašam ar jāaizšauj šonedēļ jaunos zābīšus nomēģināt, hehe.