Faith Club

kam nav, no tā taps ņemts
18.3.03 23:42
es gribētu iemācīties neskaitīt naudu tik ļoti.
kā man iemācīties nebūt tik skopam?

priecāties vairāk par dzīvi, un mazāk uztraukties cik un kam es tērēju naudiņu. nu un tad, ja es iztērēšu vairāk? kam ir, tam taps dots...

es gribētu iemācīties uzsaukt un izmaksāt. tā vietā, es dzeru vislētāko alu. it kā 20 santīmus žēlojot, it kā 20 latus žēlojot.

gāju uz unīti, pāri Operas tiltiņam, un tur kāds tantuks tirgoja puķu pušķīšus (precīzāk, tādas pašņurkušas kompozīcijas ar skujām un kaut kādiem ziediem). jau ejot turp, viņa man uzmācās, un es papurināju galvu, centos atvainojoties pasmaidīt.
kad nācu atpakaļ, viņa mani atpazina, un uzrunāja jau drošāk. ka viņai nav ko ēst, vajaga naudiņu, viņa grib nopirkt maizīti, lūdzu nopērciet... es pagāju pāris soļus garām, tad nolēmu, ka varbūt varētu uzlabot savu karmu (kaut kā pasūdīgi šodien jūtos), un uzprasīju cik viņa grib par to pušķīti. veča īsti nerunāja latviski, un tikai atkārtoja savu tirādi, ka izstieptu roku stāvēt kauns, kauns nosaukt cenu, gribas ēst, un nepietiek naudiņas maizītei...

tas nebija loģiski. es gaidīju ka viņa nosauks cenu (nedārgi), un es viņai to naudu iedošu, laikam apjuku no viņas nesakarīgā teksta, un diezgan strikti pateicu, ka ja viņa nemāk pārdot, tā ir viņas problēma. un tinu tālāk.

traģēdija šeit slēpjas tur, ka man nepielēca pagrābt no kabatas sīceni, un vienkārši viņai atdot. es negribēju būt vēl viens, kas pagriež muguru.
man pārmaiņas pēc gribējās sajusties it kā es izdaru ko labu, nevis lieku reizi par kādu paņirgāties.

huju.

tā vietā, es visu sadirsu. neiedomājos viņai tās kapeikas vienkārši iedot.