Faith Club

13.8.22 19:40
Izlasīju "Moskva - Petuški" gabalu, spēcīgi, bet kaut kā visvairāk ar mani paliek tieši tā epizode stacijas restorānā, 800 grami heresa, un "нет ничего спиртного", un ekonomiskā realitāte - 70to gadu sākums PSRS, jeb 60to pašas beigas.

tātad, cilvēciņš ar čemodāniņu, pamostoties kāpņu telpā kur pārlaidis nakts stundas, aizstreipuļo uz stacijas bufeti (restorānu ar iekšā laidēju), palūdz lai viņam pasniedz karafi ar heresu. cilvēks nav mazgājies, skuvies, zobi netīrīti, masīvas paģiras. faktiski, bomžojošs personāžs, lai gan pirms tam ir it kā bijis brigadieris, vadījis strādnieku brigādi, bet atlaists no darba. vai viņam ir dzīvoklis? iespējams maskavā, varbūt ārpus, bet plostā un jāizdzīvo bez naktsmītnēm. faktiski, saņurcīts vīrelis no rīta sarunājoties ar eņģeļiem, kaut šādi tādi saņurcīti rubļi viņam kabatā tomēr ir.

maksātspējīgu klientu no restorāna izsviež, jo viņš ir atļāvies palūgt kaut ko no piedāvājuma, kam būtu jābūt (vakar vēl bija), bet PSRS deficīta apstākļos - nav. (iespējams, pagrūzts zem letes, jo koka rubļa pirktspēja ir tikai uz papīra - lai būtu segums, nepieciešams blats.)

personāls nevis atvainojas, ka nav spējuši apmierināt pieprasījumu, nav pietiekama piegāžu loģistikas kapacitāte, ražotājs nav spējis piegādāt preci laicīgi, nožēlo par negūto peļņu un par zaudēto klientu uzticību, bet tā bezkaunīgi izsviež cilvēku: tava nauda nav nekas.
(jo algu apkalpojošajam personālam maksā nevis no restorāna/bufetes peļņas, bet gan no kaut kādas "obšepit" valsts kases. nu, līdzīgi kā tukšā veikalā, pārdevējs stutē ar dirsu plauktus, un pircēji viņam "traucē strādāt".)

cilvēku, kurš atļāvies izgaismot deficīta problēmu, vienkārši izmet no restorāna. nauda ir - preces nav. jo valdošā ideoloģija ir ka nevis "pārdošanā nav sviesta", bet "PSRS iedzīvotājiem šodien sviests nav nepieciešams", un tāpēc viņš veikalos nav.

komerciālā realitāte šodien: dresskods, nesmirdēšana, nepieļaujama tualete biksēs, utainība, izpuvušie zobi, pūžņojošas vātis, kašķis un lipīgas slimības. tas traucēs dzīves pabērniem iekļauties preču un pakalpojumu aprites komercsistēmā šodien. "no shirt, no shoes = no service". "ar belašu autobusā iekāpt aizliegts".

vai utainu smerdeli izgrūž no iestādījuma uzreiz? vai ļaus saņemt pakalpojumu? ja uzņēmums spēj iekļauties kaut kādās sanitārajās normās, un pabērns netraucē citiem maksājošiem klientiem (ar smirdēšanu, vai šokējošo "nāve zobu galā" izskatu), tas ir pēc katra komersanta ieskatījumiem. "tiesības atteikties sniegt pakalpojumu, neminot iemeslu" - būtībā, ja vien cilvēks nav no pasargātajām grupām, grūtnieces, invalīdi, ādas krāsa, seksuālā orientācija, spēkā ir peļņas princips, komerciālo attiecību brīvprātības princips. privātsfērā tāda klaja vardarbība gan ir nepieļaujama (valsts monopols uz vardarbību), lai gan no eskalācijas ar "apsardzi" cilvēks nav pasargāts.

kad pirms nu jau desmit vai 15 gadiem skatījos Latvijas tiesu prakses materiālus, bija kaut kādi gadījumu par Jelgavas(?) policistiem, kuru savāc bomžojošus, dzerošus indivīdus, izved ārpus pilsētas, izgrūž ārā kaut kur mežā, vai izgāztuvē. esot daži gadījumi beigušies ar nāvi. bet rekur par Kanādās praksi: "starlight tours" - 2000šo gadu sākumā, Saskatchewan policija mēdza savākt vietējo indiāņus (arestēt iedzērušus, vai vienkārši tāpat vien), izvest kādu gabalu ārpus pilsētas, un vienkārši atstāt nosalt (es pieņemu, naktīs pie -20, -30 °C temperatūrām.)

kā īsti tas iekļaujas valsts sociālajā līgumā, ideoloģiskajā sabiedrības pastāvēšanas ietvarā? grūti izskaidrot. ja ir galēji labējā ideoloģija, eigenika, genocīds un "One race, one hope, one real decision" tipa vienošanās, tad viss skaidrs. komunisms, sociālisms, all lives matter? arī it kā saprast var. kapitālisms, individuālisms, katrs par sevi? nekas nav skaidrs.