Faith Club

26.12.21 22:20
matrix 4 man patika. vispār, patika diezgan labi - jo man patīk tādi gabali ar personāžiem kas apzinās sevi, par to saspēli kad personāžs apzinās ka ir tikai tēls grāmatā, vai filmā, vai spēlē, vai matricā, un nav "pa īstam". kad turpinājums atsaucas uz to, ka apzinās ka ir turpinājums un atsaucas uz sevi, par to kā studija (vai skatītāju gaidas) piespiež to darīt tā, vai paņemt šitā, vai vēl kaut kā. un tas smalkais mindfuck ar "mēs sagaidam kaut ko negaidītu". un tā vietā lai dotu tev kaut ko "negaidītu" mēs varam tikai iedot tev spoguli - ņem, un skaties. un ka viss jau ir iepriekš bijis, noticis un pateikts jau N reizes.

(man šajā sakarā ir tāda teorija: kaut ko jaunu, negaidītu un īpašu, vispār uz pasūtījuma uztaisīt nevar. vēsturiskie rezultāti nav drošs rādītājs nākotnes prognozēšanai. ģēnijs, kam izdevās vienreiz īstenībā nav nekāds ģēnijs, un otrreiz neizdosies: jo tajā pašā upē iekāpt nevar. var tikai taisīt to kas tev sanāk, ko proti un mīli, un cerēt ka zeitgeist pagriezīs savu aci tavā virzienā. bet gan jau ka nepagriezīs: trāpīs uz kāda cita. tāds, kas nodod sevi un tā vietā cenšas vēlreiz to popularitāti noķert aiz astes, ir sell-out un to publika saož uzreiz - smird pēc izmisuma un neediness, un tas nepavelk. chuck palahniuk vienu laiku bija mans iecienītākais rakstnieks, bet otrs Fight Club tur ne tuvu nebija sagaidāms. tajā ziņā režisori, kuri ir aktuāli un piegādā reizi pēc reizes, ir tik fenomenāli un fascinējoši. Finčers, Ridlijs Skots, Tarantino, Villeneuve, Kubriks, piemēram.)

matrix 4 man patika, jo tur tiešām īsti nav ko piebilst. peak humanity bija 1999 gads, un bioloģiskajiem organismiem ar to būtu jābūt gana apmierinātiem. kosmiskajos laika apjomos tas viss ir tikai sērkociņa uzliesmojums, lai mašīnu intelekts evolucionē, būvē Dyson sfēras, ceļo starp zvaigznēm, apgūst galaktiku un ceļo starp tām, un kas par to ka šāda civilizācija būs visai necilvēciska un nesaprotama? mums interesē tikai konflikts, tas īsais brīdis kad sistēmas saduras, notiek izmaiņa un process pāriet no viena pamatstāvokļa citā - jo tas ir interesanti, aizraujoši un liekas svarīgi. tāpēc par to daudz runā un raksta.

lai gan svarīgi ir tikai steady state, tas stāvoklis kuru sistēma ieņems un kurā tā strādās stabili ilgu laika periodu, lūk tas tas ir patiešām interesanti. nevis raustīšanās un revolūcijas, bet stabils darbs un virzība.

***

es paskatījos Wolfram physics tos video, kā viņš stāsta par teoriju ka visuma fizikas procesu pamatā ir computation. un pēc tā man tiešām sanāk, ka mums, cilvēcei, nākamais solis būs kā no kvēldiega spuldzēm pārgājām uz LED (kas fotonus emitē vnk tā pat vien), būs pāriet uz quantum computing. un tas nozīmēs nevis simulēt čipu un visiem binārajiem kodiem un algoritmiem kā mēs šobrīd daram - brutāli kurinot, bet izmantot visuma computation engine lai pašiem arī sev kaut ko izrēķinātu.

tehnoloģiju terminos tas būs šādi: ja tāda lieta kā gaismas iegūšanas vēsture ir: uguns pēc zibens spēriena -> primitīvie cilvēki sāk uzturēt ugunskuru -> izdomā primitīvās uguns iegūšanas ierīces caur berzi vai dzirksteli -> izgudro sveces -> izgudro sērkociņus -> lampas ar eļļu, ar gāzi, petroleju -> sākas eksperimenti ar elektrisko loku 1802. gads -> kvēldiegs un edisona lampa 1879. gads -> pirmā LED diode 1962. -> pasaule pāriet uz LED gaismu 2010. gads.

tad ar kvantu procesoriem mēs esam apmēram varbūt ugunskura kurināšanas fāzē.