Faith Club

27.3.15 21:00
No 2007 gada judikatūras vēl samērā interesantas ir A42540207, A42514806 lieta un A42347006 (apelācija, kasācija, par šo arī raksts bijis).

(Šis arī no 2007. ir viss, tālāk 2008. No 2007. gada kopā no bāriņtiesas bija 19 lietas, 2008. ir 35 lietas, 2009. - 41, 2010. - 31, 2011. - 49, 2012. - 57, 2013. - 51. Pēc tam tiesas.lv apgabaltiesu spriedumus pa gadiem nepiedāvā, ir tikai meklētājs. Ne visas lietas ir par tēmu.)

Visi trīs gadījumi ir par to kā meita aiziet no ģimenes, prasot palīdzību Bāriņtiesai, lai viņu ievieto ilgstošas sociālās aprūpes iestādē, un pēc tam jau kā redzēs. Trešajā gadījumā gandrīz pilngadīga meita pamatojas ar tēva (patēva?) vardarbību (sitis ar siksnu, arī pa seju), bet pirmajos divos stāsts ir ka meita neklausa māti, pirmajā gadījumā pati sit māti, otrajā gadījumā 9.klases skolniece klaiņo, un atzīst ka "Dardedze" dzīves apstākļi ir labāki nekā pie mammas.

Tas vispār ir samērā tipisks stāsts ar 14-16-gadrīz-18 gadu veciem tīņiem (t.i., gandrīz pieaugušajiem). Interesanti ka šos protokolos anonimizējot vairs nav skaidrs cik veci tad tie bērni ir, par ko tiek spriests, un tikai ja paveicas var izlobīt par kādu vecumu ir runa (t.i., vecums kautkā tiek pieminēts, vai tas ka skolā iet, vai tas ka tiesas procesa laikā ir iestājusies pilngadība, utt.). Pusaudža gadi vispār ir traks laiks, un tas kādās formās tīnis var vērsties pret saviem vecākiem ir visai pārsteidzoši.

Visos trīs procesos vecāki cenšas atjaunot aprūpes tiesības, visos trīs tiek noraidīts. Var jau teikt ka pamatoti, bet es saku - principā nenotiek samierināšanas process. Bāriņtiesa ir nostājusies PRET vecākiem un nekā necenšas kaut ko labot.

Šeit gan tāds iespaids ka vienīgā svira ko Bāriņtiesa var piemērot, ir tā pati bērna izņemšana no ģimenes, un tam automātiski ir vecākus jāpārvērš tādos dresētos sunīšos, ka nu kā uz burvja mājienu dancos uz pakaļkājām un bez ierunām izpildīs visus rīkojumus.

Tas ir, var jau būt ka esošais tiesību regulējums nepieļauj nekādus citus ietekmes veidus - pieaudzis cilvēks nav piespiežams kaut ko pret savu gribu darīt. Un ja vecākiem īsti nekasa, tad Bāriņtiesa un visas policijas paliek rokas plātot - bērnu esam dabūjuši, bet kur ar to tālāk? Šeit varbūt būtu tomēr labāk kāda cita pieeja - bet tam varbūt nepieciešams cits regulējums. Katrā ziņā es esmu pilnīgi pret esošo "juvenile justice" pieeju. Bāriņtiesas ir jāizformē un funkcijas jāpiešķir sociālajiem dienestiem.

***

No A42540207:

[2.1] ar bāriņtiesas 2005.gada 13.decembra lēmumu Nr.1-6/2451 lietā
Nr.3-5/317-2005 pieteicējai atņemtas J.K. [meitas -w] aprūpes tiesības, jo māte nespēja
kontrolēt bērna uzvedību, nespēja nodrošināt bērna audzināšanu un uzraudzību.
Bērns nepakļāvās mātes audzināšanas prasībām, neiecietīgi izturējās pret māti.
[...]
[2.5] Ar bāriņtiesas 2006.gada 17.oktobra lēmumu Nr. 1-6/2292 lietā
Nr.5-5/48-2006 tika atteikts J.K. uzturēties pieteicējas ģimenē brīvdienās un
svētku dienās, jo bāriņtiesa secināja, ka bērnam uzturoties mātes ģimenē, māte
nespēja nodrošināt meitas pilnvērtīgu uzraudzību. J.K. lietoja alkoholu,
savstarpējās meitas un mātes attiecības ģimenē bija neadekvātas - bērns ar
necieņu izturējās pret māti, sita un draudēja mātei, tādēļ māte baidījās no meitas
un ar iesniegumu pēc palīdzības vērsās policijā.
Pieteicēja nespēja kontrolēt meitas uzvedību, nespēja nodrošināt J.K.
uzraudzību ciemošanās laikā, savlaicīgu meitas atgriešanos mācību iestādē un
mājās. J.K. neievēroja mātes audzināšanas prasības, kas savukārt varēja radīt
draudus bērna veselībai un dzīvībai, sevišķi gadījumā, ja bērns nakts laikā
neatrodas mājās.
[...]
[8] Nepilngadīgā J.K. paskaidroja, ka nevēlas dzīvot kopā ar savu māti
(pieteicēju), jo viņai ar māti nav labas attiecības, māte nekad tā pa īstam par viņu
nav rūpējusies, jo J. visu bērnību ir pavadījusi pie vecmāmiņas. Agrāk nav
pazinusi savu māti tik ļoti, tāpēc sākumā domājusi, ka mātei ir tikai smags
raksturs, bet jo vairāk māti iepazīst, jo vairāk liekas, ka mātei ir garīgās
veselības traucējumi. Kopā ar māti ir dzīvojusi tikai tāpēc, ka varējējusi Rīgā
tikties ar draugiem.
[...]
Motīvu daļa
[...]
[16] Tiesa uzskata bāriņtiesas viedokli par pamatotu, pamatojoties uz šādiem
konstatētiem apstākļiem:
[16.1] starp pieteicēju un meitu ir nopietns konflikts, ko apliecina:
- 2007. gada 6. jūnija ģimenes dzīves vietas apsekošanas akts (lietas lapa
42;,
- bērnu nama /dzēsts bērnu nama nosaukums/ pārstāvja paskaidrojumi
tiesas sēdē par to, ka māte netiek galā ar savu meitu, J. sit māti, meitene,
teikdama, ka dodas pie mātes, izmanto iespēju klaiņot;
- pieteicējas pašas paskaidrojumi tiesas sēdē, ka viņa netiek galā ar savu
meitu, ir bijuši gadījumi, kad meita ar draugiem un draudzenēm lieto alkoholu,
meita viņu ir situsi un apzagusi;
- pašas J. paskaidrojumiem, ka viņa nevēlas dzīvot kopā ar māti, jo mātes
klātbūtne viņu dara nervozu, un gadījumā, ja viņai liks dzīvot pie mātes, J. lietos
alkoholu.
Tiesa uzskata, ka tā kā J. jau vairākkārtīgi ir lietojusi alkoholu, kura dēļ ir
pat trīs reizes nogādāta bērnu klīniskajā slimnīcā „Gaiļezers”, un mātei tiesas
ieskatā nav fiziskas iespējas atturēt meitu no alkohola lietošanas, J. uzturēšanās
pie pieteicējas, var novest pie meitas veselībai bīstamām sekām.

[16.2] Pieteicēja nevar apliecināt iespējas finansiāli nodrošināt pilnvērtīgu
bērna aprūpi, kā norāda Rīgas Vidzemes priekšpilsētas sociālais dienests (lietas
lapa 44). Uz minēto norāda arī tas, ka pieteicējai ir piešķirts maznodrošinātas
ģimenes (personas) statuss (lietas lapa 12).

[16.3] Tiesa konstatē, ka starp māti un meitu šajā gadījuma ir izveidojies
nopietns paaudžu konflikts, kurš nav atrisināms bez speciālista – psihologa
palīdzības. Tiesas ieskatā ir normāla parādība, ka starp vecākiem un pusaugu
bērniem samilst savstarpēji paaudžu konflikti. Šādu konfliktu rašanās nav
atkarīga no tā, kāds ir ģimenes materiālais nodrošinājums un sadzīves apstākļi,
tomēr šajā gadījumā ir jāņem vērā tas, ka J.K. ilgu laiku nav dzīvojusi pie mātes
dažādu iemeslu dēļ, kas tikai padziļina atsvešinatību. Tiesa konstatē, ka māte
nespēj meitas rīcību ietekmēt, proti, vienīgais reālais ietekmēšanas veids, ko
pieteicēja var pielietot, ir meitas finansiāla ietekmēšana, t. i., ierobežojot tai
izsniedzamo kabatas naudu. Tiesa uzskata šo līdzekli par nepietiekošu, jo
finansiāli ierobežojumi nevar būt audzināšanas pamatelements, ir nepieciešams
garīgs kontakts, tomēr šāda kontakta mātes un meitas starpā nav. Pieteicēja
tiesas sēdē norādīja, ka J. viņai esot nozagusi rotaslietas. Ņemot vērā to, ka
galvenais audzināšanas līdzeklis ir finansiāla ietekmēšana, tiesa secina, ka
meitai, paliekot pie mātes, var atkārtoties zādzības, kas var novest pie negatīvām
sekām, ietekmējot J. turpmāko likteni.

[16.4] Tiesas ieskatā nedrīkst pastāvēt tāda situācija, ka mātei, lai
nodrošinātu meitas audzināšanu, bieži ir jālūdz palīgā kaimiņi un policija.
Nedrīkst pastāvēt arī tāda situācija, ka pusaugu meita pastāvīgi sit savu māti.
Šāda situācija galu galā var novest pie tā, ka meita var tikt saukta pie
administratīvās vai pat kriminālās atbildības, savukārt mātei var tikt nodarīts
kaitējums veselībai, kas nekādi nav pieļaujams.

[16.5] Tiesas ieskatā ir respektējams nepilngadīgās viedoklis, proti,
nevēlēšanās uzturēties mātes ģimenē. Tiesa uzskata, ka bērns četrpadsmit gadu
vecumā var jau skaidri izteikt savu gribu un viedokli par atsevišķiem
jautājumiem. Lai gan tiesas ieskatā nepilngadīgais arī četrpadsmit gadu vecumā
nevar pilnībā objektīvi izvērtēt visas situācijas savas nelielās dzīves pieredzes un
nenobriedušā pasaules skatījuma dēļ, tomēr nepilngadīgā viedoklis ir svarīgs.
Tiesa piekrīt pieteicējai, ka viņas meitas, kā jau jebkura bērna viedoklis ir
pakļauts krasām izmaiņām atkarībā no tā, kas bērnam konkrētajā laikā un
situācijā liekas izdevīgāk un labāk. Jāatzīst, ka šāds viedoklis parasti nav balstīts
uz noturīgām vērtībām. Tomēr, arī ņemot vērā minēto, nevar liegt bērnam
izvēles tiesības, it īpaši, ja viņa izvēle sakrīt ar bērnu interešu aizstāvības
institūcijas – bāriņtiesas, kā arī citu institūciju viedokli.

[19] Pamatojoties uz iepriekš minēto, tiesa konstatē, ka, izskatot pieteicējas
iesniegumu ar lūgumu atļaut J.K. uzturēties pieteicējas ģimenē sestdienās,
svētdienās un svētku dienās, Rīgas bāriņtiesa 2007.gada 12.jūnija lēmumā nr.1-
6/1289 ir pamatoti konstatējusi, ka pastāv iemesli, kuru dēļ J.K. nav vēlams
uzturēties pieteicējas ģimenē sestdienās, svētdienās un svētku dienās, un iemesli
aprūpes tiesību atņemšanai nav atkrituši, jo pieteicēja nevar nodrošināt
labvēlīgus apstākļus meitas augšanai ģimenē, un meitas uzturēšanās pie
pieteicējas var arī būt bīstama bērna veselībai un dzīvībai. Tiesas ieskatā ir
pareizs bāriņtiesas secinājums, ka bērna interesēs šobrīd ir atrasties vidē, kas pēc
iespējas mazāk negatīvi ietekmē bērna attīstību.

***

No A42514806 -

[1] Ar Rīgas bāriņtiesas 2006. gada 7. jūnija lēmumu Nr.1-6/1226 (turpmāk
– pārsūdzētais lēmums) I.D. (turpmāk – pieteicēja) atņemtas nepilngadīgās I.S.
aprūpes tiesības.
Pārsūdzētajā lēmumā norādīts, ka Rīgas bāriņtiesas lietvedībā I.S. lieta
atrodas kopš 1999. gada. Šajā laikā pieteicējai vairākkārtīgi atņemtas un atjaunotas
I.S. aprūpes tiesības. Ar Rīgas bāriņtiesas 2002. gada 17. aprīļa lēmumu Nr. 1-6/690
pieteicējai atjaunotas I.S. aprūpes tiesības, jo pieteicēja sadarbojusies ar sociālo
dienestu, bija uzlabojusi savu sociālo situāciju, I.S. vēlējās atgriezties mājas aprūpē.
[...]
[4] Tiesas sēdē pieteicēja paskaidroja, ka bāriņtiesas darbinieki mainās ik pēc
pusgada, līdz ar to bāriņtiesa, vairākas reizes pieņemot lēmumus par aprūpes tiesību
atņemšanu pieteicējai, un pēc tam tos atjaunojot, radījusi situāciju, ka bērns
iemācījies manipulēt ar šādu iespēju ignorēt vecāku likumīgās prasības bērna
audzināšanas jautājumā. Pēc bērna izņemšanas no ģimenes I.S. vairs neapmeklē
skolu, līdz ar to pieteicējai ir bažas par to, vai viņas meita varēs šogad pabeigt 9.
klasi. Ja bērns dzīvotu ģimenē, tādas situācijas nebūtu, jo pieteicēja gan uzrauga
meitas apmācības procesu, sadarbojoties ar klases audzinātāju, gan sniedz
nepieciešamo konsultatīvo palīdzību visos priekšmetos, izņemot angļu valodas
apmācības kursu. Pieteicēja norādījusi, ka bērns, atrodoties aprūpes iestādēs,
vairākkārtīgi tika vests uz psihiatrisko slimnīcu, kas pieteicējas ieskatā nav
pieļaujams, jo traumē nepilngadīgā bērna psihi.
Pieteicēja uzskata, ka bērna interesēs ir uzturēties ģimenē un pieteicējas
pienākumos ietilpst rūpēties un izglītot bērnu, un neviens cits nevar to nodrošināt
labāk nekā pieteicēja. Kaut gan bērns vēl joprojām nav izteicis vēlmi atgriezties
dzīvot ģimenē, pieteicēja uzskata, ka bērnam ir jādzīvo ģimenē.

[5] Atbildētāja pārstāve pieteicējas pieteikumu neatzina, minot pārsūdzētajā
lēmumā un paskaidrojumos izteiktos argumentus.

Motīvu daļa
[...]
[11] No lietas materiāliem un procesa dalībnieku paskaidrojumiem tiesa
konstatē turpmāk minētos apstākļus:
[11.1] Ar 2006. gada 17. marta vēstuli Nr. 1-1/82 (lietas 64. lapa)
nodibinājums „Centrs Dardedze” vērsies Rīgas bāriņtiesā, norādot uz to, ka 2006.
gada 13. marta vakarā centrā griezās bērns I.S. ar lūgumu palikt pa nakti, norādot,
ka no mājām aizgājusi pirms 3 dienām, nakšņojusi kāpņu telpā un pie vecāsmātes.
Vēstulē norādīts, ka bērns aizgājis no mājām, jo māte liek visu laiku strādāt, citreiz
nedod ēst, bērnam nav iespējas apmeklēt skolu. Centrs norāda, ka laikā no 2006.
gada 13. marta līdz pat 2006. gada 17. martam neviens nav interesējies par I.S..
[11.2] 2006. gada 31. martā Rīgas bāriņtiesas darbinieki apsekojuši
pieteicējas ģimenes apstākļus (lietas 66. lapa), Ģimenes apstākļu apsekošanas aktā
konstatēja, ka ģimene dzīvo neapmierinošos sadzīves apstākļos. No mātes nebija
iespējams noskaidrot patiesos iemeslus meitenes iešanai no mājām.
[11.3] 2006. gada 3. aprīlī Rīgas bāriņtiesa noformējusi protokolu par
nodibinājuma „Centrs Dārdedze” sniegto informāciju (lietas 67. lapa), ka 2006.
gada 31. martā I.S. atteikusies tikties ar māti.
[11.4] 2006. gada 26. aprīlī Rīgas bāriņtiesā ticis noformēts sarunas
protokols ar I.S., kurā konstatēts, ka bērns kategoriski atsakās atgriezties dzīvot pie
savas mātes un ar māti satikties nevēlas.
[11.5] 2006. gada 30. aprīlī I.S. iesniedza Rīgas bāreņu sociālās
rehabilitācijas un atbalsta centra „Marsa Gatve” struktūrvienībai „Krīzes centrs ielas
bērniem” (turpmāk tekstā – Centrs) iesniegumu (lietas 75. lapa) ar lūgumu uzņemt
viņu krīzes centrā.
[11.6] 2006. gada 8. maija vēstulē Nr. SDKR-06-182-dv (lietas 77. lapa)
Rīgas Kurzemes rajona Sociālā dienesta vadītājs izteicis viedokli, ka bērna I.S.
interesēs ir būt ārpus ģimenes aprūpes.
[11.7] 2006. gada 9. maijā nodibinājums „Centrs Dardedze” sniedzis Rīgas
bāriņtiesai
psihologa atzinumu par situāciju, kādā bērns atradies uzsākot
rehabilitācijas kursu, kas liecina par vērojamu vardarbības seku simptomātiku.
[11.8] 2006. gada 7. jūnijā Rīgas bāriņtiesa pieņēma lēmumu Nr.1-6/1226
(lietas 92. – 93. lapa) atņemt nepilngadīgās I.S. aprūpes tiesības I.D..
[12] Tiesa konstatē, ka pārsūdzētais lēmums ir pamatots ar to, ka māte pret
bērnu ir izturējusies nolaidīgi, tā apdraudot meitenes veselību, kā arī pieteicēja nav
spējusi nodrošināt savai meitai piemērotus apstākļus, audzināšanu un emocionāli
labvēlīgu vidi, kas ir par pamatu bērna aprūpes tiesību atņemšanai.

[13]Tiesa secina, ka ar konkrētās lietas pierādījumiem [11.1] - [11.8] ir
pierādīts, ka pieteicēja nav nodrošinājusi bērna I.S. aprūpi un uzraudzību, pieļaujot,
ka bērns 2006. gada 10. martā aizgājis no mājām, un vairākās dienas
neinteresējoties par bērna atrašanās vietu un bērnu nemeklējot. Tiesas ieskatā
minētais atzīstams par notikušo reālo bērna dzīvības un veselības apdraudējumu. No
lietas materiāliem izriet, ka pieteicēja tikai 2006. gada 31. martā ieradās
nodibinājumā „Centrs Dārdedze”, bet bērns pat pēc ilgstoša laika posma atteicies
tikties ar savu māti, kas liecina par bērna atsvešinātību no savas mātes un
nevēlēšanos kontaktēties ar viņu. Arī tiesas sēdes laikā pieteicēja apstiprinājusi, ka
I.S. vēl joprojām nav izteikusi vēlēšanos atgriezties dzīvot ģimenē. No minētā tiesas
ieskatā izriet, ka bērns vēl joprojām nav izjutis nepieciešamību pēc atgriešanās
ģimenē.

Konstatējot šo apstākli, tiesa atzīst, ka pārsūdzētā lēmuma pamatojums
attaisno pieteicējai ar lēmumu noraidītās aprūpes tiesības pār savu meitu I.S.,
konkrētajā gadījumā par noteicošu apstākli atzīstot nepilngadīga bērna viedokli šajā
jautājumā atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 13. panta trešajā daļā
noteiktajam, ka jebkurās jomās, kas skar bērna intereses, bērna viedoklim veltāma
pienācīga vērība atbilstoši viņa vecumam un briedumam.

[14] Pieteicējas tiesas debašu laikā norādītais, ka pieteicēja neiebilst, ka
viņas meita I.S. arī turpmāk paliktu bērnu aprūpes iestādē, bet bāriņtiesai konkrētajā
gadījumā nav bijis nepieciešams atņemt pieteicējai aprūpes tiesības pār
nepilngadīgo I.S. tiesas ieskatā nav pamatots, jo atbilstoši Civillikuma 177. pantā
noteiktajām bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un
veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un
audzināšanu. Tiesa norāda, ka bērna aprūpi, bērnam atrodoties bērnu aprūpes
iestādē, realizē iestāde un konkrētajā gadījumā pieteicēja nevar pilnībā īstenot
meitas I.S. aprūpi.

Bez tam, bāriņtiesai, konstatējot, ka bērns vecāka nepietiekamas uzraudzības
dēļ atradies veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos, bijis pienākums atbilstoši
likuma „Par bāriņtiesām un pagasttiesām” 16. panta pirmās daļas otrajam punktam
lemt par bērna aprūpes tiesību atņemšanu, līdz ar to bāriņtiesai nav bijis
nepieciešams papildus lemt par administratīvā akta vajadzību kā vienu no
lietderības apsvērumiem administratīvā akta izdošanai.