- dzīvība dzīvības pēc
- 12.6.14 18:27
-
domu eksperiments, tiesājot ceptu foreli. ir zivis kuras savā nodabā dzīvo, un neviens viņas neķer, jo asakainas, nav gaļa, negaršīgas. savukārt citas ir gaļīgas, garšīgas, ar maz asakām - tās īpaši audzē, un tad ķer un ēd.
ja mēs nodarbotos ar kanibālismu, un būtu tāda ēdamu pigmeju rase, kur vieni pārstāvji ir negaršīgi un kaulaini, tos neķer un neēd (bet viņi potenciāli var nodzīvot pilnu mūžu). viņu ir daži miljoni. un vēl ir cita pigmeju rase - ārkārtīgi garšīgi, un daudz gaļas. tos speciāli audzē kaušanai un apēšanai, viņu ir vairāki simti miljonu, bet tiek nokauti dzīves pilnbriedā (vai agrāk, kā bērniņi), tad kā viņi īsti justos?
abas rases ir vienādi saprātīgas, principā ekvivalentas cilvēkiem (tikai kautkādu iemeslu dēļ cilvēki šos ēd, izmantojot savu dominanto stāvokli). pie tam varam pieņemt, ka pigmeji cilvēkus neēd, dēļ kautkādām slimībām, piemēram. un nezkāpēc uz pigmejiem princips"smukos neēd" neattiecas, nu ar domu kāpēc ēst gulbjus/suņus/kaķus ir tāds tabu. (vai arī kāpēc cilvēki ēd cūkas, lai gan tās pēc saprāta esot par suni gudrākas. tas ir, ja būtnes saprāts būtu kāds kritērijs, kāpēc to neēst.)
pieņemsim, ka pigmeji tiek turēti cilvēcīgos apstākļos, var mācīties skolā, rakstīt grāmatas, veido kultūru, utt, ar niansi, ka cilvēki šos eventuāli savāc un apēd, kā tādi morloki elojus. cilvēki viņus tur kā tādus pandas, rezervācijās un ciematos-fermās.
tad kā īsti būtu jājūtas garšīgajiem pigmejiem, salīdzinot ar negaršīgajiem? pret cilvēkiem, viņi, protams, justu tikai šausmīgu naidu (kaķa lāsti debesīs nekāpj). bet vai viņi labprātīgi pieņemtu šādu eksistenci - simti miljoni indivīdu var bez bēdu dzīvot, salīdzinot ar negaršīgajiem, kas ikdienā redz tikai smagu cīņu par izdzīvošanu, un varbūt par nav īsti iespēju iet skolā, izkopt kultūru...
vai garšīgie pigmeji atteiktos vairoties? sapņotu par dzīvi brīvībā, ar visu izdzīvošanas cīņu? vai būtu paralizēti ar bailēm pret apēšanu, un nespētu par neko citu domāt, kā tikai par nenovēršamo nāvi: nogalināts un apēsts.