Faith Club

25.9.12 16:13
Jāpārskata mūsu izpratne par naudu.

Agrāk es proponēju ka valstī viss turas tikai uz privātā sektora darba, un valsts sektors sēž tam uz kakla - barojas no privātajiem iekasēto nodokļu naudas. Tie, kas par savu darbu saņem atalgojumu no nodokļu naudas, sēd uz kakla tiem, kam savukārt šo naudu ir sūri grūti jānopelna privātajā sektorā (un nodokļos jāatdod). Tas tāds tiešs skatījumus, bet kautkas tur neiet kopā... matemātika nesapas.

Par naudu uzskatīsim visu enerģiju, kas valstī ir pieejama: gan primārā formā, nafta (degviela), elektrība, gāze, siltums, dabas resursi. Gan enerģija kas ir transformēta un uzkrāta: koksne, pārtika, rūpniecības preces. Gan cilvēku enerģija, gan vienkārša fiziskā darba, gan garīgā darba izteiksmē - dažādi pakalpojumi, kursi, izklaide. Un tā tālāk.

Latvijai nav pašiem savas naftas vai gāzes. Bet ja būtu, būtu loģiski, ka jāuzskata ka šādi resursi pieder visiem valsts iedzīvotājiem, nu, it kā ja katram iedzīvotājam kautkāda daļa no visām rezervēm piederētu. Šādi būtu jādomā arī par visiem "pasīvajiem" dabas resursiem kas valstī ir: mežs, ūdeņi, lauksaimniecības zemes, utt. Katram iedzīvotājam virtuāli "pieder*" daļiņa no šī resursa, bet visi resursi kopā pieder visiem iedzīvotājiem. (Solis pirms privātīpašuma izgudrošanas.)

Te parādās "valsts", kas valdības formā resursiem uzkundzējas, un izmantojot savu monopolu uz vardarbību, kontrolē kā tad iedzīvotāji ar šo resursu rīkosies, kontrolē pieeju resursiem, kontrolē privātīpašuma tiesību ievērošanu, dara to taisnīgāk vai netaisnīgāk** - pieejas mehānisms ir nauda.

Naudas segums ir enerģija. Pret vienu naudas vienību var iemainīt (iegūt) noteiktu daudzumu enerģijas: vai nu tieši - nopirkt elektrību (vai gāzi, vai benzīnu), vai netieši - pārtiku***, preces, kāda cita cilvēka laiku un profesionālos pakalpojumus.
Tas ir naudas segums. Un nauda ir pieejas mehānisms valsts enerģijas sistēmai: lai tu būtu apritē, lai varētu iegūt un rīkoties ar enerģiju, tev vajag saņemt naudu. Un prasmīgi pārvaldot šo enerģiju, tu vari nopelnīt un saņemt vēl vairāk naudas. (Darbs arī pats par sevi ir enerģijas transformēšana, pieliekot savu roku kautkādiem procesiem, lai tie ritētu veiksmīgāk.)

Bet ja tev naudas nav, tu esi ārpus šīs enerģijas aprites sistēmas, un nevari ne ko iegūt, ne arī ko nopelnīt. Tu esi pamests ārpusē: it kā dzīvo valstī, bet nekam netiec klāt... Es gribu uzvērt tieši šo momentu: vai nu tu esi sistēmā iekšā (rīkojies ar enerģiju, un no tām kripatām kas pie rokām pielīp, pārtiec), vai arī paliec ārā, un nevari izdarīt neko****.

Valsts var (un vajag) drukāt naudu: galvenais, lai būtu atbilstošs enerģētiskais segums. Latvijā enerģētiskais segums ir (piemēram) Latvenergo - iekš HES no nekā rodas kautkas (gravitācijas ietekmē ūdens tek uz jūru, un šo gravitācijas enerģiju ir iespējams transformēt un paņemt kā elektrību) - bet faktiski Latvenergo darbojas kā naudas sūklis, kas iedzīvotāju patērēto naudu sevī sasūc, un tad pēc vajadzības vai nu izdala atpakaļ [valdībai un valstij], vai arī varbūt atdod centrālajai bankai, lai tā naudas zīmes izņemtu no apgrozības. Jo lats, kas šādi atprečots, vairs nedrīkst apritēt - tā segums ir zudis, un jauns lats varētu nokļūt apgrozībā tikai tad, kad atkal ir radīts tam segums.

Pieņemsim, ka tu benzīntankā nopērc 1 litru benzīna, par 1 latu. Tavs 1 lats nonāk benzīntanka kasē, bet tu nopirkto litru nodedzināsi savā auto, un ar to nobrauksi apmēram 16 kilometrus. Rezultātā benzīns ir izkūpējis gaisā, tu atrodies savus 16 kilometrus tālāk, jācer šādi esot guvis labumu vismaz 1 lata vērtībā. Pieņemsim, ka tavs 1 lats no kases nonāk benzīntanka darbiniekam kabatā, kurš arī grib nopirkt 1 litru benzīna. Bet tu jau vienu litru nodedzināji! Tagad ir vajadzīgs cits benzīna litrs... bet lats ir tas pats? Sanāk, ka katru reizi, kad šis lats maina rokas, viņam ir nepieciešams jauns segums.

Pieņemot šādu skatījumu uz naudu, vieglāk saprast arī nodokļus un līdzīgus maksājumus: tas viss ir maksa par dalību enerģijas aprites sistēmā. Un arī nevis naudu tu "uztaisi" vai "nopelni", bet gan tu saņemi pieeju rīkoties ar kautkādu valsts resursu daļu.

Vai valsts ir nabadzīgāka, vai bagātāka, vai tās iedzīvotāji pārtikušāki un tiem vairāk naudas, ir tikai skats uz to, cik efektīva ir enerģijas iegūšanas un sadales sistēma valstī. Jo valsts ir efektīvāka, jo vairāk enerģijas tā spēj dot iedzīvotājiem. Savukārt nabadzīgā valstī enerģija neaprit, un iedzīvotāji var tikai badoties.

______
* Vienkāršs piemērs kam "pieder" resurss ir invalīdi - kas saņem kautkādu garantētu ienākumu neatkarīgi no tā cik daudz strādājuši vai nestrādājuši.

** Demokrātijā ir šī maigā vara, kas rīkojas taisnīgi - regulē darba tirgu, regulē ekoloģiju, utt. Latvijā savukārt ir tāds piemērs, ka valdība izcērt mežus un pārdod koksni lai finansētu "iziešanu no krīzes" un SVF aizņēmuma parāda atdošanu... Lai gan iedzīvotājiem netika prasīts, ko viņi par kailcirtēm domā.

*** Pārtika ir uzkrāta un transformēta saules enerģija, + enerģija kas iztērēta mēslojumam un apūdeņošanai, gadījumā ja nepietek ar lietu vien (un lietus arī ir saules enerģija, sk. ūdens aprites ciklu dabā). Pārtiku apēdot, to sagremojot tiek atbrīvotā tur esošā bioķīmiskā enerģija, un tas savukārt ļauj tavam ķermenim uzturēt dzīvības procesu.

**** Latvija šeit slikts piemērs, jo privātīpašuma process nav noritējis līdz loģiskajām beigām. Vieglāk problēmu ir izprast ar ASV piemēru, kur "publiskās" zemes praktiski nav, visur apkārt dzeloņdrāšu žogs, viss ir privātīpašums. Un ja tu neesi privātīpašnieks, tev nekā nav un arī nekas "nepienākas".