Faith Club

Testētājs Mārtiņš - Dzīvesstāsts
1.11.08 22:51
Pārrunājot pie Marķīza MP ziedu laikus, nācās dalīties ar savām pārdomām par to, kas īsti ir MP zelta fonds. Pārsteidzoši, no klātesošajiem neviens šo gabalu neatcerējās. Aizmirstā klasika, indeed. Tad nu padalīšos tagad.

***

Testētājs Mārtiņš - Dzīvesstāsts
Labdien, MP komanda.

Pēdējā laikā man ir uzkrājusies kāda morāla sāpe, vismaz es domāju, ka tā ir morāla, tādēļ, lūdzu, sniedziet man kādu padomu, jo šīs vainas dēļ, es jūtos arvien sliktāk, precīzāk, es jūtu, ka mani sāk neinteresēt agrāk interesantas lietas, tai skaitā dzīve.

Mans vārds ir Mārtiņš, es esmu 23 gadus vecs un strādāju Mušpapīra ražošanas cehā par produkcijas testētāju jau 4 gadus. Savādi, bet līdz pašreizējā darba pienākumu pildīšanas, es savā dzīvē biju redzējis mušpapīru tikai agrā bērnībā, kad mēs ar tēti sestdienās braucām uz laukiem, vismaz tā tētis teica manai mammai. Jo patiesībā mūsu ģimenei lauku nemaz nebija, mēs braucām pie onkuļa, kuru arī sauca Mārtiņš, un kuram laukos bija māja. Onkulis dzīvoja kopā ar savu tēvu, vecu, neliela auguma, stiegrainu večuku ar sakrunkuļotu ādu, kurš pastāvīgi krekšķēja un spļāva krēpas kur nu pagadās, pie katras reizes nomurminādams kaut ko līdzīgu "jobtvajmatj" vai "nahuj", kāds bija viņa vārds es nezināju, jo gan onkulis, gan mans tētis viņu sauca par "veco".

Lai gan onkulis bija precējies, tad laikam sieva un bērni dzīvoja kaut kur citur, jo es viņus nekad nebiju redzējis. Citu cilvēku vai zvēru onkulim nebija, bet bija šņabis vai spirts, kā kuro reizi, tos visi trīs lietoja virtuvē sasēdušies ap galdu; mana vieta bija virtuves stūri uz maza ķeblīša. Tā viņi sēdēja apkārt galdam, virs galda arī bija tas vienīgais mušpapīrs, kuru es pirms tam biju redzējis, dzerdami un sarunādamies jeb kā viņi paši teica pārspriesdami. Pārsprieda viņi daudz ko. Parasti sākumā runāja par pēdējiem notikumiem, kas bija atgadījušies nedēļas laikā (tētis brauca uz laukiem sestdienās, jo man likās, ka piektdienas vakaros viņš pārspriedās ar kādiem citiem cilvēkiem kaut kur citur), par kopīgiem paziņām vai kas vispār pasaulē.

Nekā interesanta šinīs sarunās nebija un man likās, ka viņiem pašiem tās nemaz neinteresēja. Vismaz vēlāk, ja kāds no viņiem teica "bet atcerieties, kā Jāzeps otrdien ķieģeļus savai krāsnij dabūja", abi pārējie gandrīz vai vienlaicīgi atsaucās "da nospļauties man par tavu Jāzepu un taviem ķieģeļiem". Tā kā neko darīt man nebija, un pats izdomāt, ko darīt, es nevarēju, tad es skatījos uz virs galda pakārto mušpapīru. Tās arī bija tās reizes, kad es redzēju mušpapīru pirms savas pašreizējās nodarbošanās. Pie tam man bija tāda sajūta, ka es katru reizi redzēju vienu un to pašu mušpapīru, jo jau pašā pirmajā reizē, kad mēs bijām aizbraukuši uz laukiem, papīrs jau bija praktiski viss noklāts ar beigtiem un pusdzīviem kukaiņiem. Tam bija redzami tikai paši gali, kas bija plānas sloksnītes, (atšķirībā no tā vidus, kas bija krietni sabiezējis), un kurām nez kāpēc neviens kukainis klāt nelipa vai no tiem izvairījās.

Nākošajās reizēs mušpapīrs bija kļuvis vēl resnāks, bet gali palika brīvi vienmēr. Radās iespaids, ka jaunie kukaiņi līp klāt jau beigtajiem vai pusdzīvajiem, kuriem laikam pūšanas procesā izdalījās kādas smakas, kas ne tikai pievilināja jaunus upurus, bet arī saķēra tos, ja kāds bija tik neuzmanīgs un pieskārās kaut ar mazāko sava ķermenīša daļu.

Reti kuram upurim izdevās izrauties no šiem apskāvieniem un drīz vien viņš pats ar pēdējiem spēkiem lēni kustināja kādu vēl jūtīgu sava ķermenīša daļu līdz padevās pavisam un pievienojās pārējai trūdošo ķermeņu masai.

"Ko blenz", - mani iztrūcināja tēva uzbļāviens, - "neesi redzējis kā mušas sprāgst, diez kā pats tirinātos, ja sūdi kaklā kāptu?" Izteicienu pavadīja trīs vīriešu rēcoši smiekli, - "kazi, pisties gribēsi ne tikai sūdos ielīdīsi." Pēc šāda izsauciena saruna ievirzījās vīriešu un sieviešu savstarpējo attiecību jomā, un runātāju novērojumu, zināšanu un pieredzes apmaiņā par attiecīgo tēmu. Es samērā neskaidri nojautu tos procesus, kas pastāv starp vīrieti un sievieti kā pretēja dzimuma būtnēm, bet apzinājos, ka tādi epiteti kā "mauka" un "riktīga pīzda" ir pamatjēdzieni, kas raksturo jebkuru sievieti, ar kuru ir bijušas jebkāda veida attiecības manam tēvam, onkulim vai onkuļa tēvam.

Es pamanīju kādu sakarību starp jēdzieniem "mauka", "riktīga pīzda" un "piķis", "pimpis". Jo lielāka bija "mauka" un viņai bija "riktīgāka pīzda", jo vairāk vajadzēja izgrūst "piķi" un rukāt "pimpim". "Nu bļadj, es to veco mauku kārtīgi izpisu", - tēvs trieca dūri galdā un cēlās kājās. "Ko tu tur izpisi, tu pat nosprāgušu aitu nevarētu izpist ar tādu verķi", - arī onkulis cēlās kājās. "Jobtvajmatj", - nokrekšķējās onkuļa tēvs un izspļāva krēpas. "Da tavs pipelis vispār sen jau ir nopuvis, parādi, kas tev tur ir pimpis vai desas gabals", - tēvs bļāva pretī. Onkulis tvēra pirmo, kas gadījās pie rokas un trieca tēvam sejā. Gadījās, ka tā bija izdzerta šņabja pudele, kas pārplīsa pret tēva galvu, pārplēšot ādu. Tēvs saķēra asiņojošo pieri ar roku un paskatījās uz mani.

"Ko blenz", – viņš man uzbļāva un ar brīvās rokas dūri sita man pa galvu. Trieciens bija ļoti stiprs un trāpīja man pa deniņiem. Es nokritu no ķeblīša, nezaudējot samaņu un nesākot raudāt, iespējams tāpēc, ka stipri apdullu. Apkārtējos tas izsauca stiprus smieklis, un es smējos līdzi īsti nesaprotot par ko. Tad onkulis pieliecās man klāt un norāva man bikses līdz ceļiem. "Nu, parādi kāds tad tev tas verķis", - viņš satvēra manu daiktiņu un pastiepa krietni garāku nekā tas ir normāli, - "tīri normāls".

No sāpēm man acīs sariesās asaras. "Jā, viņam viss ir tā kā pienākas", - to sakot tēvs mani pacēla gaisā un nolika ar vēderu uz galda, tā, ka manas kājas skāra grīdu - "paskatieties, kas par dirsu". Smiekli uzreiz norima un iestājās pilnīgs klusums, kas kļuva arvien dziļāks. Pēkšņi es sajutu kā divas spēcīgas rokas rupji satvēra mana dibena vaigus un nostiepa tos pretējos virzienos.

Nākošā brīdi kāds ciets priekšmets ietriecās man dibenā un sākā virzīties turp un atpakaļ. No lielā sāpju viļņa man izlauzās sāpju kliedziens, un tā kā sāpes visu laiku pieauga, tad es turpināju kliegt cik spēka. "Aizveriet tač viņam rīkli", - es atpazinu onkuļa balsi. Virs manas galvas parādījās tēva rokas, kas norāva man galvas priekšā atrodošos mušpapīru un iebāza man to mutē, vairākas reizes apsienot apkārt manai galvai, un salīmējot no kukaiņu līķiem brīvos galus man pakausī. Es centos ar rokām noraut mušpapīru no galvas un atbrīvot muti.

“Turiet, bļadj, kāds rokas”, - nošņāca onkulis. Onkuļa tēvs nosēdās man pretī uz sola un saķēra manas rokas, tās izstiepjot pāri galdam. “Nahuj”, - viņš nokrekšķējās un izspļāva krēpas uz galda man priekšā. Pakliegt es vairs nevarēju, no saviem kliedzieniem es dzirdēju tikai vājus šņukstus, no sāpēm man acīs sariesās asaras un skatiens aizmiglojās, un es sāku zaudēt samaņu. "Tagad tava kārta", - bija pēdējie onkuļa vārdi, kurus es dzirdēju pirms zaudēju samaņu.

Es nācu pie samaņas nākošās dienas rītā, guļot gultā. Pie gultas sēdēja tēvs un redzot, ka es esmu pamodies teica, ka mēs braucam mājās. Ceļoties es sajutu asas sāpes vēderā un pamanīju, ka manas bikses ir notrieptas ar asinīm. Tēvs man palīdzēja apsēsties. Sāpes nemazinājās, bet es nevarēju sajust, ka es sēžu. Tēvs man atļāva pasēdēt un pēc tam paņēmis aiz rokas, izveda ārā. Pie katra soļa, man sāpes iedūra vēderā ar jaunu sparu. Laukā mūs gaidīja onkulis ar kaut kur dabūtu mašīnu, jo viņam pašam mašīnas nebija. Mēs iesēdāmies mašīnā un sākām braukt. Pie katras mašīnas sakratīšanās es mazliet saliecos no sāpēm un novaidējos. Tēvs pagriezās pret mani un teica, - "mammai saki, ka esi nokritis no siena šķūņa, un asinis uz biksēm ir tāpēc, ka palīdzēji mums kaut vistu." Es pamāju ar galvu.

Pēc tās reizes es vairs nekad nebraucu uz laukiem un arī tētis kādu laiku nē.

Gāja gadi, es pabeidzu pamatskolu, pēc tam arodskolu un sāku strādāt tagadējā darba vietā. Kolektīvs mums ir labs, alga arī pieņemama, avanss, prēmijas, gadā mēnesi atvaļinājums, viss ir normāli. Bet es nejūtos apmierināts ar pašreizējo darba vietu, man ir sajūta, ka darbs atstāj uz mani nospiedošu iespaidu. Lūdzu iesakiet ko darīt.

(2002-10-14)