Faith Club

13.1.08 10:49
Noskatījos "The Century of Self" dokumentālo, un tur interesanta iedzīvotāju grupa identificēta: tie kas vēl joprojām balso, bet kam ir pohuj, par ko balsot.

(Balso, bet par kandidātu programmām neinteresējas, tikai par to, vai kandidāts šķiet "pievilcīgs", vai balsotājs ar viņu "identificējas".) Patiesi, ja tu politikā nepiedalies, nebalso. Pirmkārt, tad valsts varai nav tavs mandāts (it īpaši, ja nejauši nobalsojis par tiem, kas vinnē), otrkārt, tevi neapčakarēs ar solījumiem kurus nepilda, un arī citus mazāk čakarēsi - varbūt ir kādi, kas spolījumus ir nopietni domājuši.

Vispār, cilvēka piemērošanās un pašaizsardzības spēja ir apbrīnojama: kad vara cilvēkus grib padarīt par stulbiem un pakļāvīgiem lopiem, cilvēki atbild, kļūstot apātiski un bez iniciatīvas: pat ja viņi ir padarīti pakļāvīgi un apmierināti, valsts grimst.

Šajā sakarā interesanta ir Sarkozi bīdītā ideja, valsts attīstību mērīt nevis GDP (IKP, iekšzemes kopprodukts) - nevis cik "vidējā" mājsaimniecība gada laikā ir "saražojusi", bet kā svērtu rādītāju, kas mērītu cik labi vispār cilvēki dzīvo.

Interesanta ir arī (citur izteiktā) doma, ka valsts varas IQ (cik gudra ir vara) nevar pārsniegt valsts viduvējā iedzīvotāja IQ: jo valsts jau nav tie daži ievēlētie cilvēciņi, bet gan milzīga armija ar karjeras ierēdnīšiem bez ambīcijām. Un kad valsti raksturo tēls maskačkā, kas trekterē stipro bairīti par Ls 0.25 litrā, ierēdni raksturo šī tēla klasesbiedrs.