|
Mar. 24th, 2017|08:03 pm |
Nē, šo nevar nepastāstīt, pie vakardienas, tātad, ieklīdu Zilajā bārā. Zilais bārs – tā ir rajončika pēdējā vieta, kurp doties, pie kam šī vārda abās nozīmēs, jo Zilais bārs tiek slēgts tikai uz pusstundiņu kaut kad rītā pusē. Zilais bārs ir integrēts tramvaja pieturā zem daudzstāvenēm, krānā ir lētākais, atkal jau abās vārda nozīmēs, man zināmais vietējais alus par 25 kronām kausiņā (!), ir trīs naktī, kaut kāds līdzpilsonis reizes piecas ienāk barčikā, pagrozās, iziet, ienāk, iziet, kaut kādi metaļori spēlē galda futbolu, vienā stūrī piesliets apmēram sešdesmitgadīgs skinheds, kurš knapi turas kājās, bet tik un tā ik pa brīdim mēģina pievienoties galda futbola spēlēšanai, citā trīs sirmi pensionāri nesteidzīgi malko alu ar stiprinātajiem dzērieniem, viens no pensionāriem ir akls, un pārējie uz maiņām viņu pavada uz nužņiku, sieviešu tualetes durvis nomarķētas ar milzīgu valšķīgas daiļavas attēlu, vīriešu tualetei durvju nav vispār, logu bāram arī nav, jo tas atrodas pazemē, un visa šī bardaka vidū aiz letes saimnieko neticami skaists, mazs, smalks meitēns rozā matiem.
Aizspogulija ir tepat blakus, kā izrādās, vajag tikai saņemties ieskatīties. |
|