| Vientuļnieka žēlabas |
Nov. 23rd, 2005|02:16 pm |
Vakar, renderējot tumšo Plēšlāci iekš Roļukroga, manu uzmanību piesaistīja kāds varen emocionāls monologs aiz muguras. Izpildījās pilsonis vidējos, salīdzinoši nenosakāmos gados, kura dzīvsvars varēja sasniegt vidējas Somālijas pilsētiņas gada racionu un paskats liecināja, ka savu gunāriņu šis pilsonis redzējis tikai noteiktā leņķī sasvērtā spogulī.
Šis pilsonis emocionāli un vairākkārtīgi atkārtoja savu sašutumu par to, ka viņš vei kādā krogā novērojis kādu Ārkārtīgi Skaistu Lēdiju, dēļ kuras būtu gatavs až zvaigznes no debesīm un tā, bet tak vellos – nevis viņš šo lēdiju drāzīšot, bet kāds britu sekstūrists, kas kā sērga uzkritis mūsu miestiņam. Un tirāde turpinājās jau par to, kā šie Ļaunie Sekstūristi izvazā un piesmej mūsu daiļuves, utt, utt.
Divas vien lietas neiedomājās šī salauztā dvēsele. Pirmkārt to, ka ja šitentāds sarkanģīmjains britu sekstūrists var dabūt konkrēto daiļavu, tad arī vietējiem ar viņas "pielaušanu" problēmu nebūtu. Jautājums - kam šāda daiļava tādā gadījumā vajadzīga. (Ilgtermiņā, I mean, protams.)
Un otrkārt. Kas vēl būtiskāk - viņš neiedomājās, ka pat ja visā Austrumeiropā nebūtu neviena paša brita, konkrēto daiļuvi tik un tā dabūtu kāds cits. Pirmajā rindkopā sniegtā raksturojuma dēļ. Tā ka kāda starpība, kāda iemesla dēļ netika. |
|