| Velopiezīme X |
May. 25th, 2014|10:08 pm |
Nē nu ko, nu kaut kad jau tas bija jāizdara. Trīcošu sirdi nostiepu lejā veļiku, brīdi baidījos uzkāpt, jo ja nu jāsecina, ka nē, nekas te nesanāks, noliekam vēl uz mēnesi, piemēram.
Bažas izrādījās nepamatotas, roka sāka protestēt tikai pie kāda 35. kilometra, bet arī tas nebija līdz galam svarīgi, pret to brīdi es jau biju paspējis noskādēt otru. Nē, nē, šoreiz nelauzu, ir taču vēl visādas aizraujošas metodes.
Es jau sākumā jutu ko tādu nākam, jo braucot caur ieleju štukoju, ka gribu hidrauliskās bremzes. Tagad. Tūlīt. Pēc tam vairs nebūs tik svarīgi. Jo kārtīgi sabremzēties lejupceļā — tā joprojām ir problēma, spēciņa trūkst, tāpēc arī minos lēni un prātīgi. Nu re, un ir, vobšem, tāda dīvaina vieta, kā Černošices dzelzceļa tilts, uz kuru ved šaurs celiņš apmēram 45 grādu, nopietni, es te nepārspīlēju, leņķī. Cilvēki abos galos parasti pieklājīgi pagaida, kamēr pretī braucošais uzbrauc/nobrauc, tas nav ne ilgi un sarežģīti, nu i es arī palaižu pāris atpūtniekus un ripinos lejā.
A tur kaut kāda govs slikti audzināta lēdija, kura sava ilgā mūža laikā uzēdusi 200 kilogramus un izskatās pēc tvaikoņa, mierīgi nogriež no tilta un nu tik kāps augšup, nē nu nopietni, tā dura aizņēma 2/3 ceļa, pa labi akmens siena, pa kreisi margas, nu viņa ko, domāja, ka pāris soļu laikā notievēs, vai es piepeši pacelšos gaisā un apbraukšu viņu pa augšu? Nu jā, spiežu kloķus, saprotu, ka bremzēšanas ceļš šajā situācijā beigsies kaut kur vispār tilta otrā pusē un šas tūlīt mēs te noliesim visu apkārtni ar svešiem taukiem, nekas neatlika, bremzējos ar sānu pret sienu, rezultātā atstājot uz tās daļu rūpīgi audzētās epidermas.
Kā jums šķiet, kādu vārdu viņa lietoja: "paldies" vai "atvainojiet"? Aha, pareizi, neko, vispār neko, elsdama kā astmatisks buldogs turpināja savu majestātisko kāpienu.
Bet štrunts par šo epizodi. Jo laime un labsajūta, un pofig par visu, palamājos burtiski pāris minūtes un tālāk atkal minos viss līksmi sārtvaidzīgs.
Reku tas sātaniskais tilts
Reku ja uz otru pusi paskatās
Reku likumu triumfs pār saprātu
Reku laime un labsajūta
Noguru gan kā ruksis, sasodīts, tā nav godīgi. |
|