|
Feb. 22nd, 2013|04:46 pm |
Padomājās, cik ironiski — pirms vairāk kā pieciem gadiem, kad es ievācos šajā dzīvoklī, tapa nolemts, ka nekādus nopietnus labiekārtošanas darbus nav vērts veikt. Jo tas jau, visticamāk, tā. Uz īsu laiciņu. Nevar jau zināt, cik ilgi "svešatnē" noturēsies. Līgums uz gadu, tālāk redzēs.
Pieci gadi, sasodīts! Nevienā citā vietā, ja neskaita tēva mājas, protams, es ne tuvu tik ilgi neesmu mitinājies!
(iedomājos par to ne jau kādu nuostaļģisku jūtu vadīts, nē; iedomājos, kad jau atkal uzkāpu uz klasiskā grābekļa: uzgriezt cepeškrāsnij vajadzīgo temperatūru, bet par otru kloķi, lai reāli viņu ieslēgtu, — aizmirst. Pēc pusstundas pamazām sākt brīnīties, kāpēc istabu nepiepilda omulīgs cepeša aromāts.) |
|