|
Feb. 26th, 2012|08:12 pm |
Pie septītās dienas, kamēr dievi atpūšas, nolēmām iziet un apskatīt pasauli saules gaismā. Iepriekšējās dienas, saprotiet, bija kaut kā izlutinājušas ar tīri veiksmīgu pavasara ilūziju, gara acīm skatījām, kā, saulstaru apmirdzēti, līksmi dosimies līdz piemājas zoo, skatīt vaigā faunu, ieelpot dzidro meža gaisu, shit like that.
Izejot no mājas salikās, ka pavasarim bija jābūt kaut kā mazliet siltākam, bet tas jau neatturēs divus pietiekami apņēmīgus idiotus ar misijas apziņu.
Taciņu gar tīrumu vietējiem františekiem bija izdevies sabrist tikai daļēji, tāpēc viņi, lai kaut mazliet notušētu šo kaunu, bija paaicinājuši talkā zirgus, kuri, gods kam gods, pārvērtuši visu vienā kvalitatīvā, knapi izbrienamā dubļu pļančkā. Bet štrunts par dubļiem, visu smeķi dienai piegādāja vējš. Es joprojām nesaprotu, kam ir vajadzīga šī pilnīgi idiotiskā dabas parādība, ja man būtu kaut jel mazākais priekšstats, kā izskatās izslavētā vēja māte, es labprāt no mājās pieejamajiem materiāliem uzriktētu mazu vūdū lellīti un nobakstītu no galvas līdz kājām ar visām pieejamajām adatām, kad tās apsīktu — izvilktu no plaukta tās mazās, smieklīgās nagliņas, kas paredzētas vadu piesišanai pie sienas, izmantotu visas, man nav žēl. Viņu tur dahrena, starp citu.
Nosalām, vārdsakot, k jedrenoj maķerji. Bet ne par to stāsts.
Stāsts ir to, kāda nevīžība valda visriņķī, kā zudis paaudžu paaudzēs lolotais tikumiņš, kā pasaule iet uz galu, un nekas to vairs nespēs apturēt.
Ejam, tātad, cauri mežam. Es pats pat ievērojis nebūtu, jau pieradis, tak labi, ka ceļabiedre norādīja: tur tak viss piesuskāts, saprotiet, viss, visa zeme nobērta ar kaut kādām pērnām lapām, zari un zariņi pa visu grīdu, kāju nav kur nolikt. Jo nerūpējas, nerūpējas neviens vairs, nav kā senajos laikos, kad caur sidraba birzi gāja, kad meža zvēri talku rīkoja, kad spīdēja un laistījās papardīte, nē! Jo izlaidušies!
Skat, ezis, piemēram. Tas viņš grāmatiņās tāds jauks un gādīgs, sēni un āboli uz adatām nes savai famīlijai. Mūsdienu ezis atzīst par labāku doties bomžot pa vietējo zoļiku, izvandās pa miskastēm, aprijas tā, ka riepa uz vēdera, pēc tam viss tāds nemazgājies velkas atpakaļ mežā, piepēdo tā ka bail skatīties. Vēderu arī noziedis ar ieskābušu majonēzi, tas pa zemi velkas un vēl vairāk visu piešmulē. Klausies, ezi, tur cilvēki savus bērnus laiž spēlēties, kā lai tagad ir drošs, ka mazais acuraugs neiekāps tevis piešmulētā zālītē, ko?
Nu vai zaķis. Par zaķi vispār pretīgi runāt. Viņš takš... aj, nē, tiešām, man tur galīgi vārdu trūkst. Iedomājieties, tas jaukais garausītis, pūkainais jaukumiņš, nu protams, protams, televizorā jau viņi visi tādi mīlulīši, bet tak taisni vai kauns teikt, tas lops tak var mierīgi padirst turpat pļavas vidū, kauna un goda nezinādams, un diebt tālāk, tā it kā nekas nebūtu bijis! Jūs spējat iztēloties šitā te, aiziet jaukā timotiņa pļavā, un tur atstāt, atvainojiet, savu dzīvības procesu produktu? A? Re, a zaķis var. Viņam vienalga! Vienalga! Tā vietā, lai šķītu lapas un attīrītu vidi viņš... aj, zin', pretīgi runāt.
Buciņš lec, hopc, hopc, tāds jauks dzīvnieciņš, varētu domāt, ka tas tak vismaz pratīsies aiz zaķa satīrīt. Nē! Protams, ka nē! Nober čupiņu turpat blakus un skrien tālāk, neskatoties. Un vienalga ragulopam, ka zem kājām gliemezis trāpīsies, nu vai kurmis savu jauno paaudzi virszemē izvedis, nomīs pavisam beigtus un pat neatskatīsies. Jo jāskrien, saprotiet, jāmeklē, kur kāda svaiga lapa izdīgusi, tā uzreiz jānolauž un jāaprij, tā vietā, lai... aj, pretīgi runāt.
Alnis. Varētu pat domāt, ka tāds cienījams un stalts zvērs, varbūt kāds prātiņš galvā. Jo paskat, alnis stāv, lepns un nesatricināms, skumjām acīm noskatās uz apkārt valdošo bespreģelu, dvēselē dzejnieks, var redzēt, ka sirds viņam asiņo. Jā, alnis būtu gaišais tēls visā šajā nejēdzību parādē, taču viņš stāv. Stāv. Stāv. Stāv. Zajebal stāvēt, alni, nu i kāda jēga no viņa, ja viņš tur tupa stāv.
Un ar to vēl nepietiek, nē, tagad viņi visi ir sapratuši, ka lauki un mežs — tas lajiem un plebejiem, tagad viņi visi pamazām pārcelsies uz zoodārziem. Jo civilizācija, ūdens no krāna un rijamais granulās trīsreiz dienā, nevis aprepējis bērza zars azaidā. Bet, redz, no sevis jau neaizbēgsi. It kā paskats švītīgs, spalva spīzdīga, dzīvo pie cilvēkiem rindu mājās, tak kamēr neviens neskatās — ņem un pietaisa turpat kaktiņā. Un ož pa gabalu, un redzams, ka lai kā censtos — nē, no sevis neaizbēgsi.
Tikmēr aprepējušais bērza zariņš tā arī mētājas pa zemi.
Aj, pretīgi runāt, vārdsakot, uzkopiet to savu mežu, un tad mēs varbūt vēlreiz aiziesim. Nu vai tad, kad tas nolāpītais vējš pierims.
|
|