|
Jul. 17th, 2011|01:23 am |
Ja jau cirslēties, tad cirslēties ar smeķi, tā es uzskatu.
Piemēram piepakot pilnu velosomu ar visādām saimniecībā noderīgām mantām, sabērt kaķim miljons kilo cepumu un doties dažas dienas pavizināties pa viesmīlīgās čehzemes ārēm.
Skaisti, protams, saulīte spīd, putniņi čivina, ceļmalas plūmes visas tādas gatavas un gardas.
– Pasi jāņem līdzi?
– Da nē, nafig.
Galamērķī ieradāmies, kad sāka jau tumst. Apzinājām namiņu un dzīvokļu izīrētāju piedāvāto sortimentu, sapratām, ka visiem gribētājiem ar to nepietiek, atradām vienīgo viesnīcu, kas ceļiniekam vēl piedāvā jumtu virs galvas. Komplektā ar apaļīgu tanti, kura aiz savas recepcijas letes omulīgi stūma māgā ceptus kartupeļus un pieprasīja no nabaga ceļiniekiem ID karti vai pasi. Nekas cits viņai nederot, un nekādus anonīmus vazaņķus viņa šajā smalkajā namā pār slieksni nelaidīs.
Varēja jau mīties kaut kur tālāk, bet iekšējā saprāta balss čukstēja priekšā, ka katrā ceļinieku izmitinātavā būs kāda šāda te tante kā mūris, kura pildīs sevi ar kartfelīšiem un īgni atgaiņāsies no nedokumentētiem cilvēkiem.
Nopūta, stacija, vilciens, mājas, rīt mēģinās turpināt.
Upd.: Aha, aha, vēl visādas lietavas, vētras da armagedoni solās, paldies, nuinafig to askēzi. |
|