|
Nov. 29th, 2010|02:21 am |
Nezinu, aiz ko man piespičkojās šito te tagad, svētdienas naktī, pastāstīt, bet ir mums viena te kamerādka, tiešām jauka zaja, kura ir pārāk kruta, lai īrētu atsevišķu dzīvokli, līdz ar ko viesošanās pie viņas allaž nozīmē viesošanos arī pie viņas dzīvokļa biedrenēm, to skaitā ungāru izcelsmes amurikānietes (vai otrādi?) Šeilas. Nu a ko padarīt, viņa tur dzīvo, nu...
Fakts nebūtu ne ar ko ievērojams, bet tendence ir tāda, ka ikreiz pēc šīs kamerādkas apciemojuma man galvā bez apstājas skan, — te izpildīt Moriseja balsī — skaņdarbs «Sheila take a bow», nu tā, ka neko nevar darīt.
Kas arī būtu pH, bet man tas skaņdarbs nepatīk. Pilnīgi. Un galīgi. Nu nepatīk, nu, lai gan Moriseju par labu cilvēku uzskatu. Šeilu arī, protams.
Bet, vot, šas iešu gulēt, nu nekas cits neatliek, jo pakiņā divas cigaretes palikušas, un tā arī galvā dungosies tā hreņ. Ka es jums saku. La la la, lala lalalāāāā |
|