| The Quest |
Feb. 28th, 2010|06:49 pm |
Dots: divi biroja beņķi, viens ar nolietotu sēžamdaļu, otrs — ar kājas konstrukciju, kuras kopējais veidols liek domāt, ka tā nolāpītā gaisa patrona man jebkurā mirklī var nodevīgi iešaut pakaļā. Triviāla ideja: samainīt kāju konstrukcijas vietām, tādējādi izveidojot no diviem puslikvīdiem vienu augstvērtīgu sēžamrīku un vienu šrotu.
Tā vismaz sākumā likās.
Vei, man, kā labticīgam patērētājam, allaž ir gribējies ticēt visādu štepseļu, savienojumu, eņģu un skrūvjcaurumu standartizācijai un savstarpējai aizvietojamībai. Augstdzimušajiem Hui dinastijas pēctečiem tālajā austrumu zemē, savukārt, puscentimetrs turpu—šurpu ir sīka vienība, galvenais, ka katrs konkrētais produkts turās kopā. Tāds lūk starpkultūru konflikts.
Taču pateicoties pieejai "a kā būtu, ja šito liktu virsū, nevis iekšā", "nu un, ka divas skrūves neiepas, viņas nav tik svarīgas, kā sākumā izskatās", "instrukcijas ir priekš lohiem", un, protams, izsmeļošai nenormatīvās leksikas antoloģijai, postpadomju cilvēks jau atkal ir uzvarējis ķīniešu raspizģaju. Varētu tagad iziet ielās, uzmeklēt kādu ķīnīzeri, noķert pie krāgas un, šaurajās ačtelēs lūkojoties, retoriski pajautāt: Думаешь ты самый умный, да?
Taisni vai jūtos pelnījis iedzert, žēl, ka šovakar laikam nesanāks. |
|