Kad cipargalvas beidzot saņemsies un izgudros laika mašīnu, es pilnīgi noteikti pieteikšos izvizināties. Un došos tālā senatnē, kad pirmais spalvainais, cilvēkveidīgais pērkaķis, ka viņu jupis, paņēma rokā nūju un sāka strādāt. Došos uz šo tālo senatni, atradīšu viņu un atlupīšu ar to pašu viņa sasodīto puļķi.

Nē, pašam tam ķēmam jau neko pārmest nevar, ja tā tīri cilvēcīgi — gribējās, lai mamutcūka tepat aiz krūma ganās, lai burkāns un kālis pa rokai un nekur tālu nav jāiet. Iecere bija pilnīgi pareiza un cilvēcīga slinkuma vadīta. Bet kurš gan varēja iedomāties par ko tas izvērtīsies! Par pašīšanu diendienā, lai varētu aiziet pie cita humanoīda, iedot viņam spīzdīgos papīrīšus un pretī saņemt to pašu nolāpīto burkānu vai kāli. Un it kā ar to nepietiktu, vēl pie viena paķert lāčādas ar burtiņiem D un G, kā arī abaku, kas rēķina ar pāris teraflopu sekundē ātrumu.

Pasaules attīstībā viss ir aizgājis greizi, ka es jums saku! Ja tas aizvēsturiskais stahanovietis būtu pirms tam mierīgi pagulējis, atpūties un nomierinājies, iespējams viss būtu savādāk. Māte daba pieskaņotu organismu un cilvēks varētu mierīgi sust upmalā, pārtikt no saules gaismas un vēja enerģijas, vairojoties ar sporām. Un kad sagribētos Delikatesi, tad burkāns vai kālis pats izrāptos no zemes, nopurinātu smiltis un dotos uz upmalu. Jo daba spēj radīt brīnumus, to mums demonstrē čemodānzivs, lidvāvere un trīspirkstainais skudrulācis.