| |
[Apr. 16th, 2018|02:18 pm] |
| [ | mood |
| | Tik ārkārtīgi negribas strādāt, āāāāāā! | ] |
| [ | music |
| | Nick Cave & The Bad Seeds / Water's Edge | ] |
Es jums labprāt kaut ko pastāstītu par Brno, bet nē, es vēl neesmu tam gatavs. Pagaidām es tā visa sakarā varu tikai autistiski šūpoties beņķī un cik iespējams – neko neteikt. Šāda līksmība nebija piedzīvota kopš Bratislavas, un izbrauciena laikā tiešām atskanēja frāze "es gribu uz Bratislavu". Es ceru, ka tas raksturo.
Tā vietā es jums gribu pastāstīt par vilcienu kompāniju RegioJet. Viņi... viņi ir tik apbrīnojami vienkārši un eleganti atrisinājuši biļešu kontroles jautājumu, ka man gribas raudāt no sajūsmas.
Viņi nepārbauda biļetes vispār. Vispār. Nē nu tev tipa ir epasts ar tavu kaut kādu biļetes numuru, bet tas normālos apstākļos vispār nevienu neinteresē.
A kā? A triviāli, tik nenormāli triviāli, pērkot biļeti tev ir uzreiz iedalīts beņķīša numurs, kāpjot iekšā tevi skaļruņos vēlreiz palūdz sēdēt tieši tajā beņķītī kurš tev ir iedalīts. Un tas arī viss, personālam ir plāns ar to, kuri beņķīši ir nopirkti, kuri – brīvi, kurus aizņems Pardubicē, kurus – Brno, un kamēr fiziskais rumpīšu izkārtojums sakrīt ar teorētisko plānu – ar 99.9 % pārliecību var zināt, ka visi šie cilvēki ir legit pasažieri, kaut kādus jautājumus jāsāk uzdot tikai brīdī, kad veidojas nobīdes starp realitāti un teorētisko kārtībiņu.
Un vēl ir sajūta, ka cilvēki pērk RegioJet biļetes tikai tāpēc, lai uzēstu viņu kūkas, tur visi pasūta kūkas, man ir sajūta, ka es kaut ko svarīgu palaidu garām.
Un kaut kad es saņemšos pastāstīt arī par Brno. Varbūt. |
|
|