| |
[Sep. 4th, 2013|03:55 pm] |
| [ | music |
| | Trrrr, bļaķ, pļrrrrrr, āāāāā | ] |
Kvartālu no mums civilizācija, principā, beidzās, tur sākās jauks un glīšs labības lauks. Bet tad atnāca Attīstītāji un izlēma tur attīstīt dažas dzīvojamās daudzstāvenes.
Nu labi, lai tā būtu, ne jau mums viņas skatu aizsedz. Piecietīsim.
Tad viņi izdomāja, ka ja jau reiz sākts — varētu pagarināt tramvaja līniju caur vienu pagaidām vēl klusu un omulīgu miestiņu līdz nākamajam tādam pašam.
Labi, lai būvē tās savas sliedes, ne jau mums tajos miestiņos jādzīvo. Piecietīsim.
Bet jēziņ, tagad dēļ tām nolāpītajām jaunceltnēm tiek pārrakta iela tepat lejā, jo viņiem, redz, ūdentiņa vajagot pievilkt. Tā lai uzreiz no krāna tek, neprotas senču tikumiņa caur rīta rasu līdz akai ar spannīti aiziet.
Un atkal zāģē asfaltu, rok, urbj kaut ko, jēziņ, nu kad tas vienreiz beigsies?
Un vispār es ļoti, ļoti ienīstu šo dienu, ja dienai varētu iespert, es iespertu. Vai iespļautu, nezinu, kas dienām šķiet aizvainojošāks. |
|
|
| |
[Sep. 4th, 2013|07:38 pm] |
Lūk, un vēl mums lifts tagadīt, sagaidot ceļinieku un atverot durvis, patīkami nomierinošā sievietes balsī paziņo "nulltais stāvs".
Kas ir ļoti labi, jo cilvēks vakarā mājup nākot var būt ārkārtīgi satraucies par to, kur atrodas, un vai nav piepeši un negaidīti ietrāpījis uzreiz astotajā stāvā, piemēram. Cik nav bijuši gadījumi, atslēdz ārdurvis, ielūri pastkastītē, pasper vēl trīs soļus un opaņki, viss, spēj tik brīnīties.
Pats es to sātana kasti īpaši nelietoju, bet apsveru iespēju šad un tad nospiest podziņu, lai dzirdētu, ka viss ir kārtībā, es esmu tur, kur man vajadzētu būt. |
|
|