| |
[Feb. 26th, 2012|08:12 pm] |
| [ | mood |
| | tas no nedzeršanas, sorry | ] |
Pie septītās dienas, kamēr dievi atpūšas, nolēmām iziet un apskatīt pasauli saules gaismā. Iepriekšējās dienas, saprotiet, bija kaut kā izlutinājušas ar tīri veiksmīgu pavasara ilūziju, gara acīm skatījām, kā, saulstaru apmirdzēti, līksmi dosimies līdz piemājas zoo, skatīt vaigā faunu, ieelpot dzidro meža gaisu, shit like that.
Izejot no mājas salikās, ka pavasarim bija jābūt kaut kā mazliet siltākam, bet tas jau neatturēs divus pietiekami apņēmīgus idiotus ar misijas apziņu.
Taciņu gar tīrumu vietējiem františekiem bija izdevies sabrist tikai daļēji, tāpēc viņi, lai kaut mazliet notušētu šo kaunu, bija paaicinājuši talkā zirgus, kuri, gods kam gods, pārvērtuši visu vienā kvalitatīvā, knapi izbrienamā dubļu pļančkā. Bet štrunts par dubļiem, visu smeķi dienai piegādāja vējš. Es joprojām nesaprotu, kam ir vajadzīga šī pilnīgi idiotiskā dabas parādība, ja man būtu kaut jel mazākais priekšstats, kā izskatās izslavētā vēja māte, es labprāt no mājās pieejamajiem materiāliem uzriktētu mazu vūdū lellīti un nobakstītu no galvas līdz kājām ar visām pieejamajām adatām, kad tās apsīktu — izvilktu no plaukta tās mazās, smieklīgās nagliņas, kas paredzētas vadu piesišanai pie sienas, izmantotu visas, man nav žēl. Viņu tur dahrena, starp citu.
Nosalām, vārdsakot, k jedrenoj maķerji. Bet ne par to stāsts.
( Bet par dzīvnieku pasauli XXI gadsimtā ) |
|
|