| О боже, вы становитесь похожим на Бреда Пита! |
[May. 11th, 2009|12:17 am] |
Eu, eu, eu... Nu es nezinu, ko jūs tur un kā jūs tur, bet Dīvainais atgadījums ar Benjāmiņu Batonu, pa manam, ir viena no pizdatākajām lietām, ko man pēdējā laikā ir nācies redzēt.
Nē tiešām, nopietni. Pat mani, veselīgu sārtvaidzi, aizkustināja tā, ka maz neliekas. Ļoti, ļoti, ļoti labi; kopš Little Mis' Sunshine, otro reizi jāteic, ka "man likās, ka tādas vairs netaisa".
Un ja manā pasaulē būtu vieta elkiem, Finčers viennozīmīgi trāpītu panteona virsotnē.
Супермегаохуительно. Un par dzīvi. |
|
|
| |
[May. 11th, 2009|01:23 am] |
Jā, un vēl, šī kinematogrāfa sakarā... Jo skarbāk parādās sajūta, ka mans normālais dvēseles stāvoklis būtu — lupīt kaut kur pa plašo pasauli, īsti nezinot, kur nākamajā vakarā izdosies noparkot savu rumpi. Last minute biļetes uz kaut kādu pakaļas caurumu, apšaubāmas kvalitātes naktsmītnes, da whatever. Un visu šo pasākumu izveikt tēkreklā ar lielu uzrakstu "Home is for sissies".
Tā vietā, protams, es došos gulēt, lai rīt izpildītu pacientu vēlmes, uzriktētu 8 variantus ielūgumiem uz kaut kādu pidaru saietu, pārvērstu normāli lietojamu saitu par pacientaprāt krutu pojebeņ un visādi citādi dzīvotu Normālu Dzīvi. Un vakarā, uz balkona pīpājot, atkal jau domātu par to, kā gribētos сёбнуть no visa un visiem.
Dzīve ir vismaz pusceļā un redzēts no tās ir ļoti, ļoti par maz. |
|
|
| |
[May. 11th, 2009|02:05 pm] |
| [ | mood |
| | 1-diena, scuko | ] |
| [ | music |
| | Manu Chao / A Cosa | ] |
Dārgais Manu Chao. Ja tu lasi šīs rindas — esi tik labs un izvāc no savas lapas to muzāriņu, a? Un tad es to atvēršu vēlreiz un izpētīšu, vai tev tuvākajā laikā nav plānota kāda tūre. |
|
|
| |
[May. 11th, 2009|02:38 pm] |
| [ | mood |
| | Nekonegribudarītliecietmanimierā | ] |
| [ | music |
| | Manu Chao / Rainin in Paradize | ] |
Krutākais, ko mums piedāvā Win 7 — iespēju sēdēt ar pirkstu degunā un ar peli tupa midžināt atvērtos logus. Parādās — pazūd, parādās — pazūd, parādās — pazūd... Prikoļna. Tikai fonā obligāti jāskan «Mala Fama», citādi vairs galīgi nav tas.
Aga, ir tāda lieta, ka galīgi strādāt negribās, vajadzētu it kā aut kājas un doties pēc NIN biļetēm, bet arī to negribās, tāpēc es pastāstīšu jums par Čurkām.
Čurkas kaut kur kaimiņos ievācās salīdzinoši nesen, un nekavējoši lepni noparkoja zem logiem savu trešā svaiguma Pasātu. Nākamā reize, kad es novēroju pašu galveno čurkutēvu bija, kad divi gādīgi menti pētīja viņa papīrus un izteica Aizrādījumu. Cik nopratu — par parkošanos pārāk tuvu krustojumam. Nelaime tikai tajā, ka čurkutēvs, visticamāk, ņihuja nesaprata par ko tiek sodīts un norakstīja visu uz aizspriedumainiem rasistiem un diskrimināciju.
Jo jau nākamās dienas vakarā cienījamie kārtības sargi izrakstīja viņam vēl vienu kvīti, ko draudzīgi atstāja aiz logu slaucītāja.
Par godu šādi izrakstītam rēķinam, uz talku ieradās visa plašā čurku ģimene, draudzīgi sastājās ap automobīli un ņēmās to stumt vietā, darba karstumā viegli un eleganti uzstumjot jaunākajam čurkēnam uz kājas. Čurkēns uz šādu negaidītu pavērsienu reaģēja salīdzinoši dabiski — ietaurēdamies piecgadīga kindera balsī, kas aplam disonēja ar viņa vizuālo "nu jau kārtīgs teļš" novērtējumu.
Famīlija uz šādu ahtungu gatavojusies nebija, tāpēc nolēma situāciju risināt katrs nostājoties savā mašīnas pusē un ņemoties to stumt katram savā virzienā. Bez acīmredzamiem, protams, panākumiem; četrriteņu draugs stabili palika noparkojies uz čurkēna pēdas, kurš turpināja pieliet saulaino maija pēcpusdienu ar izmisīgiem treļļiem.
Gala beigās čurkutēva smadzenēs nozibsnīja saprāta atblāzma, viņš ieleca automobīlī, iekurbulēja to un atbrīvoja savu lepno mantinieku, kurš nekavējoties metās vārtīties pa asfaltu. Pārējie gan sāpju un ciešanu izpausmēm līdz galam nenoticēja un jau pēc nepilnas minūtes visa ģimene, jautri triekdami, devās projām no notikuma vietas.
Dēls dienās būs labs futbolists, padomāju. |
|
|