Šis varētu būt tāds kā pirmais blogojiens atskaņās par UK.
Vispār mani nedaudz pārsteidza, cik ikoniska bija šodienas C daļā piedzīvotā situācija, bet par to nedaudz vēlāk.
Kā reiz tēma bija tūrisms un britu tūristi latvijā. Un aizgājām arī līdz britiem Londonā, kurā es varēju dalīties savos iespaidos par Londonas un vispār UK iedzīvotājiem.
Viņi mani tiešām pārsteidza ar savu pieklājību - ja kāds uzdūrās transportā, vienmēr atvainojās, ja gāja pa atsperu durvīm un tu tuvojies, tad turēja durvis. Rolexx stāstīja, ka turējuši pat tad, kad viņam vēl bija kādas 10 sekundes ko nokļūt līdz tām durvīm. Visi bija izpalīdzīgi. Manieres, ko šeit biju jau sācis atmest, lai nebūtu pārāk izlecošs, varēju tur jauki atsvaidzināt. Un pie reizes piesavināties britu izrunu, he he.
Tāpat visas skaidrošanās bija visnotaļ mierīgos toņos. Kāds džeks bija atstājis bagāžu bez uzraudzības un policija bija somu savākusi un aiznesusi un bagāžas glabātuvi (kas starp citu ir aprīkota ar rentgenu). Tur viņi skaidrojās un pēdējā replika no džeka bija "Yeah, but I thought... well, I didn't think. I'm sorry." Un pēc apskates rentgenā viņš dabūja savu bagāžu atpakaļ.
Otra lieta, kas mūs abus pārsteidza bija britu ģimenes. Latvijā uz ielas es laikam neatminos, kad pēdējo reizi es redzēju tēvu mīļi ucinām savu atvasi, darbadienā vai brīvdienā. Toties UK, vismaz Lieldienu brīvdienās tēvi bija galvenie bērnu audzinātāji un izklaidētāji, tiešām bija vai nu tēti un mammas, vai tikai tēti, vismaz tajā garajā rindā, ko stāvējām pie dabasvēstures muzeja. Un bērni bija laimīgi, tiešām. Ar savām bērnu izdarībām un ampeļiem, labi audzināti un laimīgi.
Runājot par rindām - arī tās viņiem ir citādākas kā pie mums. Salīdzinājumam no Rīgas lidojām ar Ryanair, kur pirmie, kas iet, tiek pirmie pie vietām. Līdz ar to tur bija tipiski spiešanās un grūstīšanās, ko stjuartes gan centās novērst. Savukārt Londonā es droši vien izstāvēju garākās rindas manā mūžā, kuras gan virzījās uz priekšu visai ātri. Bet nekur nebija jāuztraucās, ka kāds varētu tev aizlīst priekšā. Vnk savstarpēja cieņa.
Un generic feeling visā ekskursijas laikā bija, ka viņiem par visu tomēr ir vairāk padomāts - ja ir rinda, tad ir kāds, kas to rindu pieskata, metro norādēs ir visās iespējamās vietās uz katra stūra u.c.
Beidzot atgriežoties pie C daļas - manam uzskatam piekrita vēl laikam pāris cilvēki, kas bija sabijuši tajā galā. Bet viena krieviete gan visiem spēkiem centās oponēt, par spīti savai neeksistējošajai teikumu struktūrai. Viņas arguments pret britu pieklājību bija tas, ka viņa bija ieradusies baseinā tuvu pie darba dienas beigām un viņu aizskāra, ka viņai neļāva izžāvēt matus, lai gan tas prasītu apkalpojošajai meitenei palikt tikai 5min pēc darba laika beigām. Kā viņa pati teica, britu pieklājība vs krievu pieklājība. Viņas izteiciens bija tik trāpīgs, ka vēl tagad brīnos. Kāda gan tur vairs abpusēja cieņa, ja tevis dēļ kādam būtu jāpaliek ilgāk un jāstrādā ilgāk? Britiem tas strādā kkā tā, ka visi abpusēji domā par citiem. Bet šajā galā populārāk ir domāt par savām iegribām un izpausmēm, un tikai tad varbūt par citiem.
---Citāti---
(tikko iekāpuši lidmašīnā Londonā, izdzirdu krievu sīču kkādu skaļu bazaru)
Es: Es jau ilgojos pēc britiem.
(Bagāžas nodošanas pantiņš)
A:[uz rentgena attēlu] Is this your luggage?
Es: Yes.
A: Have you been with your luggage at all times?
Es: Yes.
A: Has anyone else had access to your luggage?
Es: No.
A: Is there any items in your luggage that do not belong to you?
Es: No.
A: Are you transporting munitions or explosives?
Es: No.
(phew)
