virus

-We are getting aggravated.
-Yes, we are.

My progress in wall climbing is stagnating. Maybe it's my muscles (or rather lack of 'em), maybe it's my psyche, either way, it's getting annoying. So I'm determined to do better. If rolexx can do it, I can do it. I am determined to climb that wall.
Just like I am determined to pass my IELTS exam. Just like I am determined to study in Oxbridge. Sooner or later, but I will do all those things.

http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=26321229

Kkādā mērā mani kaitina šī paraža. "Apsītis apsver iespēju atkāpties no amata", "Koķe domā par atkāpšanos no amata". Varbūt es kko esmu ļoti sajaucis, un ja tā - labojiet, bet man šķiet, ka tāda ranga cilvēkiem nepienākas cimperlēties kā jaunai meitai "varbūt jā, varbūt nē". Šiem cilvēkiem lēmumi jāpieņem katru dienu, tādēļ man šķiet, ka šāda neizlēmība neko labu par viņu kompetenci neliecina. Ja reiz esi izdomājis, ka vairs neesi gana kompetents, tad pie tā arī paliec, sasauc preses konferenci un pasaki "Darīju, ko varēju, bet tagad es aizeju". Viss. Punkts.
Es, protams, runāju par principu, nevis konkrētajiem personāžiem.
Gribās noskaidrot, kā _vajadzētu_ būt.

Protams, ja ietu vēl tālāk, tad bijušajam deputātam, atkāpjoties no ministra darba, vairs nebūtu tiesības atgriezties deputāta krēslā. Ja reiz savārīji tādas ziepes, ka bija jāaiziet no valsts vadīšanas, diez vai vajadzētu atgriezties nemaz ne tik cietajā likumlēmēja krēslā.

Every time I watch Grey's Anatomy, a thought that I'd make a good surgeon creeps in my mind.
Arrogance, of course.

Šovakar bijām pirmo reizi uz sienu parāpties. Tehniski tas izrādījās nedaudz vieglāk kā no malas skatoties man šķita, bet ne viegli. Savukārt fiziski rokas nogura jau "iesildīšanās" laikā - horizontālā kāpelēšanā no vienas malas līdz otrai max 1m augstumā.
Pēc tam ierādīja rīkošanos ar sistēmu un otra drošināšanu. Necik augstu netikām, vien varēja izmēģināt šadūšošanos atlaisties no klints un paļauties uz drošinātāja noturēšanas spēju. Viss laimīgi un katrā ziņā interesanti. Tāpat skaidrs, ka iesim atkal, jo uz tās sienas ir ko darīt ilgam laikam, jo gan man, gan brunacitei, rolexam un leldei šis pasāciens gāja pie sirds.

Well, it's official - she got fired yesterday.

Pieņemsim, ka mēs esam ļoti piedodoša un saprotoša tauta. Which we obviously are. Un pieņemsim, ka vainot partijas vai indivīdus par pagātnes lēmumiem ir neproduktīvi, jo tas neko pašreizējā situācijā nemainīs. Bet pat šāda žēlīgā attieksme nemainīs viņu reitingus manās acīs, jo viņi arī šajos grūtajos laikos turpina domāt tikai par sevi, vismaz un it īpaši TP. Es, protams, runāju par TP veselības politiku Rozentāles izpildījumā. Dombrovskis samazina finansējumu veselībai par 20% procentiem. Bet šeku reku, līdz slimnīcām nonāk par 50% mazāk naudiņas. Un izrādās, ka ļoti daudzas ir jāslēdz, tai skaitā viena no vecākajām un lielākājām slimnīcām pašā Rīgas centrā - 1. slimnīca. Un Rozentāle to pati piedāvā Rīgas mēram Ušakova kungam. Te nu viņa pasvieda burvīgu kauliņu SC, jo Ušakovs varēja augstsirdīgi izteikties, ka izglābs slimnīcu no ļaunās valsts nagiem. Bet tad pēkšņi Rozentāle met kažoku uz otru pusi un bļauj, ka Dombrovskis ir atņēmis par daudz, ka tagad mums, redz, jāslēdz slimnīcas Dombrovska un JL dēļ. Nezinu, varbūt es neko nesaprotu, bet man tā izskatās pēc TP reitingu kačāšanas uz ārstu, medmāsu un pacientu rēķina. Jo darbinieki jau lielākā daļa ir atlaisti, lielākā daļa nodaļu jau ir slēgtas un šajā mēnesī tiek aiztaisīta viena no 2 reanimācijas nodaļām. Bet Valsts Obligātās Veselības Apdrošināšanas Aģentūra (VOAVAA, iestāde, kurai ir maz sakara ar viņas nosaukum, menedžē visu veselības naudu Latvijā) ir parādā 1. slimnīcai pusmiljonu latu.

Lai nerastos pārpratumi - es neesmu pret izdevumu optimizāciju. Ir noteikti kāda atsevišķā slimnīciņa laukos, kas ir neefektīva un bez kuras var iztikt. Vai kāda skoliņa Rīgā tikai ar vienu paralēlklasi. Bet es esmu pret reitingu kačāšanu uz cilvēku dzīvību rēķina. Jo tā man izskatās pēc slepkavības ar nodomu. Masu slepkavības.

Deleting old SMSes is like having flashbacks from another life. Surrealy familiar, but not quite yours at the same time.

Ir tā baigi skarbi - mana mamma ir ģimenes ārste, kurai 300-400Ls no prakses naudas ir nost pēc jaunā līguma + kompensējamo zāļu nauda pacientiem vairāk kā 2x samazināta. Pats esmu bijušais un topošais skolotājs, kuriem mēs zinām, kā ar algām ir. Otra karjeras iespēja ir OSI, bet tur valsts dotā alga laborantam vispār ir 60Ls mēnesī. Protams, no līgumdarbu naudas ir kkas klāt (jo OSI jau sen nodokļos samaksā vairāk kā saņem no valsts), but still - nothing too jolly.
My significant other strādā Stradiņos un 1. slimnīcā un abās ik pa laikam ir štatu samazināšana, pie tam 1. slimnīcu ar 1. janvāri vispār klapē ciet. Un viņas mamma ir skolotāja, kurai jau direktors piespieda samazināt slodzi.
Vienā vārdā tā ļoti depresīvi. Un galvenais, ir tāda bezjēdzības sajūta. Ja ir kkāds mērķis, tad vismaz es varu krietni vairāk paciest, nekā vnk redzot, ka viss apkārt vnk grūst (tiek grauts).

Dīvaini, ka mums nav kļuvuši populārāki vecie vai parādījušies jauni radikālie politiskie spēki. Jo augsne tam būtu labvēlīga. I mean, Vācijā Hitleram lielā krīze diezgan palīdzēja. Nav gan tā, ka es būtu par radikālo nacionālismu, man piem "Visu Latvijai" izraisa daudz mazākas simpātijas kā, piemēram, SC.
Lai gan šajā ekonomiskajā situācijā populāri atbalstīts valsts apvērsums valstij diez ko daudz nepalīdzētu, sajūta daudziem droši vien pēc tāda būtu labāka. Jo visneciešamākā sajūta ir bezspēcība kko manīt savos apstākļos. Un pašlaik varētu būt visai daudz bezspēcīgu (un tādēļ potenciāli ļoti dusmīgu) cilvēku.

Upd. Vēl labas ziņas - baumas par šo klīda jau labu laiku, bet nu tas acīmredzot ir oficiāli:
http://www.nra.lv/zinas/24246-stipendijas-dos-maznodrosinatajiem-nevis-izcilajiem-studentiem.htm
Visvairāk mani sadusmoja Muižnieka teiktais. Nu, ja man būtu viņa 11 000Ls mēnesī alga, tad es arī 70Ls neuzskatītu par gana lielu motivatoru.

Yes, I'm pissed off.

Jau kādu laiciņu esmu atpakaļ no kalniem.
Stāstīt man ir daudz ko, bet droši vien ne cibas teksts, pat ne bildes un arī ne filma, kurai materiāls pateicoties kārļa brāļa kamerai tika safilmēts gana daudz, diez vai var radīt tās izjūtas, ko izjutām mēs, tur.
Veselu nedēļu mēs astoņi bijām aizmirsuši visu dižķibeli (gosh, i hate this word) un visu pārējo. Un redzējām labākos skatos ever. Un šīs droši vien bija manas labākās brīvdienas mūžā. Varbūt vienīgi dalot pirmo vietu ar alfu. Un Londona tuvā otrajā vietā.

Bet - kas grib dzirdēt garāku izklāstu, redzēt bildes un filmas fragmentus, droši var pieteikties uz tēju.

Un jā, kādas ir domas par kādu LAN pārtiju tuvāko 6u nedēļu laikā?

Man internets neiet, bet shis notikums tomeer pelna cibas postu. Un rītdienas domas jau būs blāvākās, muskuļu sāpes mazākas (vai lielākas). Vienā vārdā - tas vairs nebūs tas. Tādēļ šis gabaliņš tapis uz notepad.

7dien izbraucam 8 cilvēku kompānijā uz tatriem, kur plānojam uzkāpt arī pāris virsotnēs. Tad nu mēs ar rolex domājām, ka mazajā laika sprīdītī starp manas sesijas visai veiksmīgajām beigām un braucienu derētu sevi kkā sagatavot 7 kāpienam. rolex vakar vakarā man pameta, ka plāno laist uz Rīgu ar riteņiem, vai es negribu pievienoties. Es biju par, tādēļ šorīt cēlos 6os un devos uz savu ārpilsētas rezidenci, lai izbrauktu kcik normālā laikā. Izbraucām 9.50 un laidām pa jau pierasto maršrutu līdz jūrai un tur pa visiem celiņiem cauri Jūrmalai uz Priedaini. Ceļš vedās visai ātri un nesāpīgi - nu labi, nosacīti, ap Asariem es sāku just savas ciskas. Bet tik un tā bravūras dēļ jau pa ceļam mums radās alternatīvs variants - izbraukt pagājušogad izplānot 100km maršrutu, kas pie Priedaines pārlec uz Liepājas šoseju un tad līdz Lielupes tiltam Tīreļos un no turienes atpakaļ uz mājām.
Jāsaka, ka tā bija visnotaļ drosmīga izvēle, pat ņemot vērā the usual us - garākais gabals, ko šogad biju nobraucis, bija 20km or so. Pie tam šim maršrutam bija vēl viena visai interesanta īpašība - atšķirībā no Jūrmalas-Rīgas maršruta, te nebija iespēja ik pēc pāris km ielekt vilcienā, kas aizvestu pie siltas/vēsas dušas, mammas gatavota ēdiena un mīkstas gultas. Tb, mirklī, kad mēs izlēmām braukt šo maršrutu, mums nebija atpakaļceļa. Tā kā bravūras rezerves vēl bija gana lielas ap izlemšanas vietu, izvēlējāmies garo maršrutu.
Cik pazīstamie ceļi slīdēja garām ātri, tik nepazīstamie - lēni. Tas kā reiz iekrita visperfektākajā dienvidus saulē, kādā pēdējā gada laikā bija nācies būt. Un tā bija šoseja, pa kuru ik pa brīdim pusmetra attālumā panesās garām fūres. Rolex gan šķietami tas viss neuztrauca, jo katru reizi pēc atpūtas izbraucām reizē, bet pamazām viņš kļuva aizvien mazāks un mazāks punktiņš man priekšā. Tad viņš apstājās, sagaidīja mani, atpūtāmies un cikls atkārtojās. Savukārt es ķēros pie palīglīdzekļa gribasspēka saglabāšanai - mobilo ar dziesmu izlasi. Lielākoties visas saldās un lēnās šķīru pāri.
Kad tikām līdz Tīreļiem, kas ap to brīdi bija vienīgais tilts pāri Lielupei 30km rādiusā, kkā šķita, ka ar visu laiku smeldzošajiem muskuļiem esmu tā kā apradis, un telefona atskaņotā Pink Floyd "Wish you were here" un Phillip Glass "Metamorphosis five" fonā radās tāda visnotaļ patīkama apātija. Tb, bija sasniegts tas noguruma līmenis, kur prāts no visām liekajām domām iztukšojas. Šī noskaņa gan ātri novalkājās, jo Kalnciema ceļa kalni un lejas nebija mani draugi. Saprotiet mani pareizi, lejas ir visnotaļ jaukas, jo pēkšņi tu pārvietojies pārsteidzoši ātri ar pārsteidzoši mazu piepūli. Bet pirms katras lejas parasti ir visai sāpīgs un ilgs augšup ceļš. Ceļa sākumā redzētā šilte "Jūrmala 39", bodīšu absolūtā neesamība un izsīkstošie pārtikas un ūdens krājumi (pēdējoreiz papildināti pirms kādiem 20km) mūs arī diez ko neiepriecināja.
Par laimi 39km acīmredzot bija skaitīti līdz Jūrmalas centram or smth, jo jau pēc 12km, kas gan nepagāja ļoti ātri, mēs bijām uz Kalnciema pagrieziena, kur jau bija skaidrs, ka līdz mājām vairs nav pārāk tālu, pie tam ceļš bija zināms un tādēļ šķietami ritēja ātrāk. Izmetām līkumu līdz Ķemeriem, kur pēdējo reizi papildinājām krājumus un devāmies pēdējā posmā līdz mājām. Atkal šoseja, atkal fūres un atkal lēnā nākamā km stabiņa gaidīšana. Smārdes pagrieziens un gandrīz mājas. Pēdējos 5km atsvaidzināja viens priekš kvekšķa liels suns, kas bija vaļā un pārmaiņas pēc nefanoja par riteņbraucējiem. Vispirms 30cm attālumā skrēja no Paula riteņa, par spīti tam, ka es biju tuvāk. Kad Pauls atrāvās no suņa, suns kā vadīta raķete pārslēdzās uz nākamo tuvāko mērķi. Aka man. Daudz nedomājot minu, cik spara. Pie cauras riepas par laimi netiku, bet spēju vien nobrīnīties, cik gan ātri spēju pabraukt vēl pēc 8h mīšanās, ja ir tiešām liela vajadzība. Ar šo atsvaidzinošo atgadījumu arī beidzās mūsu gatavošanās Tatriem.

Attālums: 99km
Laiks: 8.5h
Ātrums: 11.6km/h

Tā beidzot ir kritis 60km vienas dienas brauciena rekords, kas bija noturējies apbrīnojami ilgi.

Hands down the most expensive book (not counting those not in print for some time, like Gutenberg Bible and such) I've ever come across. One of the largest, too.
http://www.amazon.com/Comprehensive-Organic-Functional-Transformations-Second/dp/0080442560/ref=sr_1_1?ie=UTF8&s=books&qid=1244997135&sr=1-1

Ok, now I'm getting really pissed.
http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=25035003

I mean, I'm ok with 20-50Ls less. But not 2 times less.

"This doesn't feel right."
"We are crooks, if it were right, we'd be in prison."

The Big Bang theory ir labs seriāls. Californication arī. Un vakardienas atklājums Firefly arī, katrā ziņā visiem BSG faniem. Ne gluži tik episkā skalā, bet es viņu arī liktu t.s. reālistiskā sci-fi žanrā.

Bet par šodienu so far - I'm gonna enjoy this week a lot.
The good kids getting the good chemistry. LOTS of it! Muaha! :D

(Vakar)dienas prieks: If you want to make your mum and girlfriend become friends, take them both with you when shopping. Works like charm. :D

Dienas neprieks: sesija ir no 8. jūnija līdz jūlija sākumam something. Sesijā ir 4 eksāmeni un viena aizstāvēšana. Tad nafig man nākamnedēļ 30h periodā ir 3 eksāmeni? Es zinu, ka nevienam neinteresē, ka es šajā nedēļā gribu mācīt sīčiem ķīmiju, un tas ir ok. Bet, bļ..., bez visa tā es tomēr visamz 2iem no šiem eksāmeniem gribētu pamācīties, atšķirībā no pāris citiem indivīdiem šajā kursā, kuri negrib baigi vēlu sesijā, lai varētu vēl iet pārlikt, bet neapsver domu, ka varbūt vērtīgāk ir ilgāk pamācīties, nevis savas neveiksmes novelt "uz veiksmes faktoru". Es esmu ar mieru tikt drāzts, ja tam ir kāds pamatojums, piemēram, augstākās matemātikas eksāmenam es biju gatavs nedēļu mācīties un rakstīt mājasdarbus. But this is fucking ridiculous.

Vakar beidzot paklausīju rolex ieteikumam un sāku skatīties Californication. Paldies par ieteikumu, jo šis seriāls ir absolutely delightful. Situācijas un kopējais koncepts ir visnotaļ izklaidējošs. Vienu gan es nesaprotu - kā viens konstanti neskuvies un nekopts pusmūža vīrietis var dabūt tik viegli tik daudz (pie tam kvalitatīvu) pussies? I mean, really, have I missed something? Since when picking up girls is so fucking easy? Bet šis paradokss tikai uzlabo sižeta kvalitāti.
Ne bez Californication vainas vakar gulēt aizgāju 3 naktī un biju visai patīkami pārsteigts, ka ir jau gaišs laukā. Šis ir viens no labākajiem periodiem visā gadā - saules un gaismas pārpilnība, siltais laiks un šīsdienas garā pastaiga gar jūru.
Vēl vakar Paula bildes no Snowdon mani pilnīgi šokēja, pozitīvā ziņā. UK zaudēja savu vienīgo trūkumu - mežonīgu dabas trūkumu. Jo no bildēm spriežot, tās tur ir gana elpu aizraujošā izskatā.

Ā, vēl man šis laiks asociējas ar tradicionālo Jāņu LAN pārtiju. Ko šogad tauta saka, kādi plāni Jāņos?

Noskatījos treileri.
http://www.mango.lv/zinas/showbiz/kino_un_tv/article.php?id=24687009

Secinājums:
Latvietis Holivudā tik un tā ir latvietis.
Sliktākajā šī vārda nozīmē.

Lietas, ko var redzēt filmā, ja paņemam tikai faktus, principā nav nekas jauns, vismaz mums. PSRS bija visai šausmīga valsts, viņa nogalināja līdzīgos apmēros kā Hitlera Vācija utt. PSRS ar Vāciju sadalīja Eiropu, Latvija tika okupēta par spīti 1922. gada miera līgumam. Tie ir fakti no vēstures, ko mēs zinām, ko, es nešaubos, Rietumeiropas politiķi zina un ko zina vismaz daļa krievu.
Sabiedrotajiem vajadzēja Krieviju, lai uzvarētu Hitleru. Tādēļ Sabiedrotie pievēra acis uz Krievijas iekšpolitiku un kara beigās Austrumeiropa dīvainā kārtā sanāca kā izņēmums Atlantijas hartas principiem.
Tāpat arī Krievijas kā PSRS tradīciju turpinātājas lomu mēs ik pa laikam redzam Putina laikā. Viņa izrīkošanos ar vēstures faktiem un citādi domājošajiem žurnālistiem. Un Krievijas ambīcijas. Un Rietumeiropas politiķu toleranto attieksmi pret Krieviju (jau atkal).

Bet par pašu filmu - ziniet, vecajiem žiguļiem bija tāda low fuel lampiņa, kas sāka neregulāri midžināties, kad degviela gāja uz beigām. Kkā līdzīgi man iekšējā neobjektivitātes lampiņa nenoteikti midžinājās, skatoties The Soviet story. Es visu laiku sevi mierināju, ka zinu, ka teiktais ir vismaz generally patiesība. Vnk filmas tonis ir visai nedokumentāls. Sākumā šķita netaisni, bet tagad saprotu, ka wikipēdijā minētais šīs filmas žanrs "propaganda film" ir visai precīzs.
Man patika The Economist apskats par šo filmu (http://www.economist.com/world/europe/displaystory.cfm?story_id=11401983)
"Mr Snore and his sponsors in the European Parliament have produced a sharply provocative work. Its tone, technique and composition may be open to criticism. But those who want to ban it should try refuting it first."

Bet angļu valodas nezināšana Latvijas politiķiem laikam ir tāda kā epidēmiska slimība. Vismaz Ģirta Valda Kristovska izpildījumā. Labāk kā Slakterim, bet neforši tik un tā. Tā ir filma, for god sake, filmē, kamēr uzfilmē gramatiski pareizi!

Citās ziņās - man ir iespēja klausīties lekcijas un piedalīties semināros pie tiešām laba pasniedzēja. Edvīns Vedējs, ārzemju latvietis, tiešām slavens ķīmiķis, viņam ļoooti daudz publikāciju un vairākas no tām ir kopīgas ar Nobela prēmijas laureātiem. Un pēc mācīšanas stila atgādina Kriķi. Jā, tas apmēram rada pareizo iespaidu - Kriķis, kas māca ķīmiju :D Tikai attiecīgi 3. kursam piemērotās tēmas, protams. Anyways, šāda pasniedzēja dēļ vien ir vērts tīties mācīties uz ārzemēm.
Pat pēc viņa lekcijām, par semināriem vispār nerunājot, efekts ir apmēram tāds, it kā kāds būtu ielaidis neirostimulatorus pa taisno smadzenēs. Milzīgas pārmaiņas dēļ viņa lekcijās ir jādomā un jāfunktierē, jācenšas iztēloties 3 dimensijās organisko reakciju pārejas stāvokļi utt. Vēl pāris stundas pēc tam smadzenes turpina domāt, nemaz īsti nevar atslēgties tik viegli.
Nu jā, kkā tā.

Like I said:
http://klab.lv/~virus/85130.html

Spēle pret kanādiešiem bija tiešām baudāma. Kā pareizi komentētāji teica spēles beigās: "Varbūt pamazām jāmaina psiholoģija, varbūt tagad vairs nevajag būt priecīgiem par 7. vietu, pamazām jāskatās uz kko augstāku." Jo šis čempionāts man tiešām patika spēles ziņā un izskatās, ka mūsējie vēl nav izsmēluši savu potenciālu.

Now, if everyone would do as well as our hockey players... we would probably be a G8 country.

Parastais maršruts 40 min. Pieņemami sezonas atklāšanai.
Neparasti vēla gan viņa sanāca šogad. Tb, ja neskaita 30km ar kājām jaunajā gadā.