virus

Dzīvot prātīgi nav prātīgi.

Passion is in our veins, adventure is in our lungs.

Non-selfdestructive people are boring :D

---

Pēc visnotaļ daudzsološā sezonas iesākuma pārējie man pat īsti neatstāja manevra iespējas - pēc divām nedēļām turpinājumu. Nu ok, nepievilsim sezonas sākumu un neieslīgsim regresā, teica manis velnišķīgā puse un tapa galvā maršruts. Līdz jūrai (jo to neizdarījām pagājšreiz) un tad pa taisnāko ceļu uz milzkalnu (jo tas ir +- ekstrēmākais, kur purva rūdītajiem komandas biedrus varētu ievest. muaha!) Tiesa gan, kad pēdējā vakarā stiķēju kopā karti, secināju, ka maršruts varētu būt nedaudz garāks par tiem 50km, ko solīju... bet ne vārda pārējiem, viss tiek kontrolēts, visu maršrutu zinām (lai gan pāris maršruta vietās savu mūžu kāju, riepu, ķepu vai tml nebiju spēris un savām acīm nebiju skatījis...). Rīts. Ierodos kārtīgi stacijā, meklēju morwen. "Skrienu uz staciju, pēc 5 min ceru būt". 5min paiet, 6min līdz vilcienam, nolemju sagaidīt vagonā. 3min līdz atiešanai... 1min... durvis aiztaisās. Nu, prātā jau sagatavots plāns morwen aizsūtīt uz sloku un no turienes savākt ar mammas mašīnu. Bet atverās vagona durvis. "Bond. James Bond." Durvīs stāv morwen, iekāpusi sekundes pirms atiešanas citā vagonā. Tad es tikpat laicīgi atcerējos, ka jāizlec no vilciena zasulaukā, lai savāktu sniegasunc riteni :D Citādi bez starpgadījumiem nokļūstam smārdē pēc īsas gatavošanās dodamies ceļā. Līdz pat leģendārajam wrong turn viss iet pat ideāli, tālāk arī, ceļš ir nožuvis, musīši paaudzēti, ripojam uz priekšu fiksi, pamazām sākam spēlēties ar foto/videokamerām. Tā turpinām līdz pat jūrai, kur izbrīnīti secinām, ka nejūtot pieveikti 20km. Tad sākas "Latvieši dakārā" cienīgs brauciens gar jūras krastu, veiksmīgi pa slūžām tiekam pāri upītei, kas ietek jūrā un kkur pēc Ragaciemu uztaisam garo pikniku, kurā tiek veikta morwen tālredzīgi iegādāto banānu mokpilnā un fazer šokolādes baudpilnā likvidācija. Attapāmies, ka pavasaris tomēr vēl nav beidzies un ka tēja tomēr būtu ja ne bijusi nepieciešama, tad patīkama noteikti.
Turpinām ceļu gar krastu. Brīdī, kad jau pārējam soļos blakus ritenim aiz netikas pret smiltīm un izlemjam notīties uz jūrai paralēli ejošo šoseju un pabeigt piejūras gabalu pa to, izrādās, ka nupat varam doties arī dziļi iekšā sauszemē. Veiksmīgi un par spīti pārējo neticībai virus tomēr pamanās kkā pagriezt kartes augšu dienvidu virzienā, kā tam jābūt, un aizvest cibiņus pretī šortkatam uz milzkalnu. Te nu atkal pāris meža ceļi un stigas, pāris ne-fatāli wrong turns, daudz šaubu par to, kur aizvedīs ceļš, kas iet ziemeļrietumu virzienā, ja jātiek uz dienvirietumiem un beigās nokļūstam pie Cērkstes un tad jau ir skaidrs, ka apmaldīties vairs nevaram. Sāk parādīties pirmās bažas par laikiem, jo saule manāmi laižas zemāk un vilcieni pie mums reti iegriežas.
Nogriežamies pareizi, tad vēlreiz rolexx un es atceramies pareizo ceļu (jā, mēs zinām, kas notika pāris iepriekšējās reizies) un tiekam līdz milzkalna piekājei. Tur atklājas neaprakstāmi burvīgā aina ar stāvo taciņu, kuras stāvums arī bija ieplānota galvenā ekstrēmuma sastāvdaļa un kuru mēs abi nebijām redzējuši tikai... hmm, 2,5 gadus. Nu, katrā ziņā tagad taka tur joprojām vēl bija, bet tai pāri bija sagāzušies koki, koki... un jā, vai es minēju kokus? Jāatzīst, tas pārsniedza manus pārdrošākos novērtējumus. But u know us - no going back. Un tā nu mēs cīnījāmies pāri un zem tiem kokiem ar 4 divriteņiem pie sāniem un virsgalvām. Un veikuši pēdējos metrus, kas īpaši nepušķojot bija 45grādu stāvums, jutāmies tiešām nopelnījuši pēdējo ūdens lāsi (vēl viena tradīcija - morwen aizvien ir vislabāk apgādāta ar ūdeni :D) un pēdējos šokolādes gabaliņus.
Tad laidāmies lejā no milzkalna pāri sniegam taisni iekšā pēdu dziļos dubļos. Tur divriteņi dabūja savu ikmēneša dubļu normu, mēs savu daļu jautrības, izzinot, cik lietderīgi ir mīties dubļos. Tad nāca labais nobrauciens no kalna, kurā vienīgais noteikums bija "nekādu bremžu". Sanāca tik labs, ka bezmaz katram nobira pa asarai. Nē, ne no kkā aizkustinoša... no ātruma un vēja kas svilpoja gar ausīm un brillēm. Un tad visnotaļ neinteresantais mājupceļš, ja neskaita apziņu, ka pēdējie 8 km noteikti jāveic 40min, jo sniegasunim ar to jātiek uz galvaspilsētu. Nu, morwen laikam to tā labi ņēma pie sirds un aiznesās tādos tempos, ka pat rolexx īsti neturēja līdzi :D

Tā viš beidzās. Navigation data:
Veiktais ceļš: 60(tahometrs)-61km (karte)
Laiks: 7h ar visām atpūtām
Vidējais ātrums: 8.7 kmh
http://www.imagehosting.com/show.php/414304_Karte2lq.jpg.html

Šodien var nedaudz just, ka ir pārsniegts mans alltime rekords. Bet nekas pārliecīgs, var vnk manīt, kuri muskuļi strādāja. Šī vēlā vakara stunda varētu atņemt sajūsmu maniem vārdiem, bet no tiesas - jūs esat labākie. Šitādu gabalu nolocīt, Milzkalnā uzkāpt un dzīviem atgriezties un bravūrīgi vienoties - "let's do it again". Ar jums var dzīvu uguni norīt, ja tik aliņš ir virsū ko dzert, draugi :)

So - kad gargabalnieks, 2diennieks ar kājām gar Abavu?

Adapt or perish.

Kill or be killed, eat or be eaten.

Play or be played with.

So who are you - the weak or the dangerous?
---

It is not about surviving, it is about thriving. For we very much feel the failure to thrive, but we really don't have the chance to regret the failure to survive. Likewise, it is hard to value yourself being alive because you've had it for all your life. But there are only few things that can compete with the ultimately thrilling and exciting feeling of winning, of turning out to be better than the challenge. And the greater the challenge, the greater the thrill.
And so we - endorphine addicts - look for ever greater challenges.

Neo: I know you're out there. I can feel you now. I know that you're afraid... you're afraid of us. You're afraid of change. I don't know the future. I didn't come here to tell you how this is going to end. I came here to tell you how it's going to begin. I'm going to hang up this phone, and then I'm going to show these people what you don't want them to see. I'm going to show them a world without you. A world without rules and controls, without borders or boundaries. A world where anything is possible. Where we go from there is a choice I leave to you.

Solītais posts ar solīto nosaukumu.
Viss sākās pagājušajā nedēļas nogalē, kad radās doma, ka vajag sākt domāt par sezonas atklāšanu. Tb, varētu kko kkad ap Lieldienām utt :D Tad nu kādā sms apmaiņā rolexx radīja kārtējo fikso ideju "Kādēļ tik vēlu!? Sezona jāatklāj vēl dubļos!" morwen arī izlēma turēt mani pie sen un neapdomīgi dota vārda par izbraucienu pa ķemeru nacionālo parku. Oki, domāts, darīts. 3 riteņi un 3 braucēji ira, bet kā zināms - jo vairāk, jo jautrāk. Apjautājāmies pāris trakuļiem, bet šiem citas ģēlas tai dienā paredzētas. Toties viens ritenis palika brīvs. Tajā brīdī sniegasunc saņēma savu devu fiksās idejas :D Mirkli vēlāk gan es sapratu, ka tas ritenis, lai gan brīvs, tomēr jāaizdabū līdz stacijai... Kā izrādījās nākamajā rītā, patiesība bija vēl nedaudz skarbāka - pilsēta bija atgriezusies mūžīgajā rudenī.

Bet arī tas tika pārvarēts un kā izrādījās, bija tās dienas slapjākais posms (nu, vismaz man :D) Pēc pusotras stundas ātra tējas dzeršana un sagatavošanās Smārdes galā un 14.30 jau bijām ceļā, gan aizmirsdami par provīzijas krājumu iegādāšanu - mūsu vienīgie krājumi bija morwen puslitrīgā mangaļa pudelīte. Veiksmīgi tikuši līdz pirmajām krustcelēm, kurās bija domāts vai nu izmest vēl nelielu līkumu un tad uz mājām vai arī uzreiz uz mājās, mūsu kompānija pēc tās pašas morwen ierosinājuma izšķīras par labu jūras apmeklējumam. Devāmies pa diezgan jauku, taisnu ceļu, reiz brauktu, līdz liktenīgajām krustcelēm (56° 59' Z platums, 23°28' A garums) pie Kaņiera ezera, kurās mēs kļūdījāmies ar izvēli par turpmāko ceļu - visai skaidri ziemeļu virzienā ejoša ceļa vietā devāmies austrumu virzienā, paši gan to neapzinādamies. Tālāk sekoja visnotaļ garš offroad pa purva ceļu (precīzāk purvu :D), kur  sniegasunc iedzīvojās visai slapjos zābakos, lai gan no ārpuses tie joprojām izskatījās gaumīgi melni un neskarti. Kad beidzot sasniedzām civilizāciju, naivi iedomājāmies, ka tas ir kāds bezmaz jūrmalas ciems. Pirmās aizdomas par alošanos radās, kad, izbraukuši cauri "jūrmalas ciemam" atdūrāmies nevis pret kāpām, bet gan dzelzceļa sliedēm. Drīz secinājām, ka no tiesas esam nonākuši Ķemeros. Tur nedaudz atpūtušies un apgādājušies devāmies mājup, ik pa laikam mierinot sniegasuni (un sevi), ka līdz pusastoņiem nonāksim atpakaļ smārdē. Pēc 5km pa Venstpils šoseju mums bija apnicis trāpīgais pretvējš un nebūt ne pieklājīgie furgoni, kas nesās mums garām pusmetra attālumā un kārtējās krustcelēs meitenes izdarīja kārtējo kļūdu un uzticējās manām un rolexx topogrāfiskajām zināšanām un mūsu vadībā devās atpakaļ iekšā aizliegtajā, piedodiet, ķemeru mežā. Ap šo laiku man kartē skatoties nojuka nepareizo pagriezienu skaits, bet ka tas joprojām auga, bija skaidrs no tā, ka mēs atkal savā priekšā ieraudzījām - uzminiet ko? Sliedes. (Man laikam dzelzceļa uzbērumi murgos rādīsies) Tā kā vēl noturīgāka par spēju izvēlēties nepareizo ceļu bija pārliecība negriezties atpakaļ, turpinājām ceļu gar un pa sliedēm. Beigu beigās ieradāmies atpakaļ Smārdē precīzi līdz ar saulrietu.

Nedaudz stastikas (cik nu viņa spēj aprakstīt izjūtas, bet tomēr):
Veiktā ceļa garums: 34 km
Laiks: 4h
Vidējais ātrums: 8.5 kmh uz, zem un blakus riteņiem pa asfaltu, granti, dubļiem, šķembām, ūdeni, kokiem un sūnām. http://www.imagehosting.com/show.php/353008_Untitled.jpg.html - te būs uzskatāmi viss maršruts un visi wrong turns :D

Ko lai saka - tā bija ekstrēmākā, pārdrošākā, trakākā un jautrākā sezonas atklāšana manā mūžā! Meitenes, jūs esat nepārspējamas!!! Rolexx, tu protams arī, sniegasuņa trāpīgs izteiciens par tevi kkur jau uz dzelzceļa bija "ko viņš ir sapīpējies!?", redzēdama, kā pēc dienas mīšanās viņš pēkšņi aiznesās visiem 100m priekšā. Man, do you ever get tired?
Dienas izskaņa bija tikpat lieliska kā pati diena - pēc tāda gara ceļa atlaisties mīkstās mēbelēs ar siltas tējas krūzi rokās pie Moby "Natural Blues". Perfect...

Muskuļi arī mani šodien vēl nemoca, gluži pārsteidzoši. Bet laikam rītrīts būs lielais pārbaudījums. Sāpes vēl nekad nav izpalikušas :D Bet tas bija noteikti tā vērts un tas noteikti ir vērts turpināšanas kādā no nākamjām nedēļas nogalēm. Atbilde uz sniegasunc jautājumu - sure as hell im with you in for another adventure.

Un šī megaposta nobeigumā apsolītais links: http://www.arwc2007.com/homepage.htm

In the real life, winning is rarely about only how good you are.
Just as often it is about how well you choose the battlefield.

BTW During the last 24h I actually had fun all the time. I was amused by the chance given to me, by the troubles I knew I would eventually overcome. Not for a single moment had I the thought "Oh, why am I punished like that?" For it was all my choice throughout.
And then I thought "Ok, finally it was close. Could you do more?" Sure I could. I'd just need more people and more time. And the expierience I've gained from this time. Or I could do more with the same people as well.

Ja Korejā mani paglāba Pirates of the Carribean OST, tad šamā dziesma mani paglāba vakar.

Pāris atziņas no pirmās cik nu nopietnās citu koordinēšanas (lai nelietotu skaļākus vārdus nevietā).
1) Ja man "4dien būs" nozīmē - negulēta nakts, lauzta kāja vai ar kafiju pārpumpēts, bet IR 4dien... nu, tas nenozīmē, ka arī citi strādā pēc šī principa.
2) Tāpat perfekcionisms nav īsti modē mūsdienu pasaulē. Bet nu labi, neesmu tik naivs. Es zināju.
"And you couldn't care less about your work, my dear.
Miss perfection."
3)Citreiz abu augstāk minēto iemeslu dēļ, mans dārgais virus, cieto deadline citiem taisi par nedēļu agrāku nekā tas ir tev.

It kā jau pašsaprotamas un zināmas lietas. Tomēr es laikam mēdzu pieņemt, ka, ja ir prāts, pārējais nāk dabiski. Dažiem tā laikam nava. Bet nu ok, arī šo es zināju. Tjipa. Un, protams, manam sirdsmieram bija ērti pieņemt, ka katrs izdarīs savu darbu. Bet laikam, jo vairāk ienirst šai pasaulītē, jo vairāk saprot, ka cilvēki tā kā nav pelnījuši uzticību.
Nu jā, gribas jau, lai es būtu dižais izņēmums, kam tomēr ir vērts uzticēties. Bet tā tāda prasta iedomība.

Ok, un tagad turpinām. Jo 4diena vēl nav beigusies un deadline vēl tikai nesās ar joni virsū.

Alfas salidojums ar savu regularitāti kalpo par labu ikgadēju atskaites punktu. Cilvēki mainās. Pasaule mainās. Es mainos. Tas ir dabiski. Bet bilance ir visnotaļ pozitīva. Un tas priecē.

Un protams, pasāciens bija ļoti jauks un visnotaļ izbaudīts.

Prusts un Muse. Interesanta kombinācija. Bet ne slikta.

More and more of science fiction is becoming reality.
http://www.livescience.com/scienceoffiction/070105_nanofabric.html

And who can imagine how much more exciting new stuff are we going to see in our lifetime?

http://en.wikipedia.org/wiki/Private_Leslie_Coffelt

Visiem tiem, kas domāja, ka klišejiskais Holivudu filmās sastopamais ļaundara "pēcnāves" izdarītais atriebes šāviens (vai šāviena mēģinājums) ir nereāls, īstajā dzīvē neiespējams utt.
Aprakstītajā gadījumā gan pozitīvais tēls to izdara.

"They laugh at me because im different. I laugh at them because they're all the same."

Course, there are some flaws in this concept, but I really like the idea.

Mani mērķi kopskatā laikam viens otram piestāv. Viņi ir diezgan ambiciozi, lai neteiktu vairāk. Tāpat viņi mēdz būt stabili - katrā brīdī fokusā ir 1-2 no viņiem, bet pārējie nekur nepazūd un pēc brīža apskatot pārējos, tiek secināts, ka viņi visi vēl aizvien nav zaudējuši vērtību. Varētu pat teikt, ka es mainos, bet mani mērķi nē, izņemot to, ka nāk klāt jauni.
Tāpat kopīgais ir tas, ka es nezinu, vai sasniegšu kaut vienu no tiem. Varbūt es būšu kā nabaga trakais, kas tic, ka cilvēks var uzveikt upi, un tādēļ metas ar laivu lejā pa Anhela ūdenskritumu un tiek samalts. Protams, var gadīties arī, ka izrādos inženieris esam, kas _zina_, ka cilvēks ir stiprāks par upi, un uzbūvē aizsprostu un liek upei strādāt viņa labā. Es nezinu. Bet tam arī īsti nav nozīmes.
Un vēl viņu izvēlē manam apdomīgajam garam netipiski maz iesaistījās racionalitāte. It's like there is something you just know is worth fighting for. Or something you just want to fight for. Tā ir mana daļiņa neracionalitātes. Tas ir mans dēmonu bariņš.
http://klab.lv/users/klobex/15891.html

You think you know what's coming? You don't have a clue.

Man netīk bailes. No tiesas netīk. Ļoti reti tās mūsdienu pasaulē var izmantot savā labā, daudz biežāk tās liedz skatīties uz lietām racionāli, tāpat kā cerības. Un ļoti bieži tās noslēpj labāko no mums aiz ntajām čaulām un sienām.

Neviens nav brīvs no bailēm, arī es nē. Es augstprātīgi iedomājos, ka baidos no maz lietām, brīžiem jūtos i bezbailīgs. Bet es baidos būt vājš. Man negribas atcerēties brīžus, kad es neesmu varējis darīt svarīgas lietas ar pilnu atdevi, kad esmu gandrīz ienīdis lietas, kuras mēdzu mīlēt. Un iespējams es baidos nebūt gana labs. Lai gan šīs bailes vaigā redzēt nākas krietni retāk.
No kā jūs baidāties?

***

come, oh, come early
i’m afraid of getting colder, colder
keep the night burning
to shine our love always, always

pictures on the wall
her pictures on my wall
she’s so beautiful, so beautiful

climbing up to fall
i’m climbing up to fall
i’m still staying cool, i’m staying cool

one day i’ll find you just to prove that i’m real
out of love and hate, of love and hate
and losing ties with common sense, baby, i know
i will make a bridge to place where my mind goes

come, oh, come early
i’m afraid of getting colder, colder
keep the night burning
to shine our love always, always

thousands of the walls
8 billions of the walls
she’s so beautiful, so beautiful

digi-dogs around
her digi-dogs around
i’m still staying cool, well, i’m staying cool

i’m losing all i have and all i ever will
out of love and hate, of love and hate
i’m losing daydreams and a good night sleep
oh, baby, our passions are hiding deep

come, oh, come early
i’m afraid of getting colder, colder
keep the night burning
to shine our love always, always

come, oh, come early
i’m afraid of getting colder, colder
keep the night burning
to shine our love always, always

always, always

Probably the most demanding week I gave expierenced in my life as a university student is slowly ending. And funny thing is - I don't feel depressed, exhausted or anything like that. I just feel amused. Like when meeting somewhat stronger opponent who is still very and often winable.
Well, my dear beautiful world and people - shall we play again? I'm ready.

If you ever for a single moment regret your choice, you should have made a different one.

Lai gan apņēmos samazināt savas aktivitātes šai visnotaļ jaukajā iestādījumā, tomēr nevarēju noturēties. Un ne sevis dēļ top šis posts. Tā tāda taisnošanās sev.
Tātad - lai gan noteiktās aprindās tas ir zināms visai plaši, cibiņi varētu nezināt ne pusi no morwen alternatīvajiem apzīmējumiem, kas tapuši vidusskolas gaitās klasesbiedru vēlmes izklaidēties dēļ :D
Tad nu vienā tādā atgadījumā, kura norisi morwen varētu atstāstīt pati kādā no tuvajiem postiem, tapa tāds apzīmējums "kvadrātsakne". Vienkārsi, eleganti un pavisam nedaudz nerdy.
Otrs gals asociācijai ir šīsdienas augstākās matemātikas lekcija pie Šteinera. Ņemamies ar ekstrēmu uzdevumiem, beigās sanāk vienādība ar kvadrātsaknes funkciju vienā pusē. "... un šī ir aritmētiskā kvadrātsakne. Un, kā mēs zinām, aritmētiskā kvadrātsakne pēc definīcijas ir pozitīva." Kad sametās abi gali kopā, smaids bija neizbēgams. Vēl nedaudz un šis visnotaļ cienījamais pasniedzējs nodomātu, ka es viņu izņirdzu :D
Tātad, turpmākai zināšanai - morwen ir pēc definīcijas pozitīva! :D

Ja es nebūtu tik slinks un taptu nui-san bloga ieraksta cienīgs pretinieks, tad tas droši vien sauktos
"Par datiem desmitu tūkstošu vērtē, par olimpiādes uzdevumu redaktoriem, kam kļūdas uzdevumos ir vien rokas atmetiena vērtas, un par vidusskolu, kas man ļauj piepelnīties vēl šobaltdien." Un pēdējā rindiņa būtu - Un par datora sveicināšanu, pārnākot mājās. Un par ceturtdienas šokolādi, ko turpmāk baudīsim jaukā vienatnē. My piece of security. And stability.

Will I live to see my perfect morning? Will I see my dreams of future come true? The riches, recognition, power and completely impolite satisfaction with life? I hope so. But as Architect once said: "Hope is the quintessential part of human being - simultaneously the source of his greatest strength and greatest weakness."
Maybe I will end my so far quite promising life in a few minutes by being hit by some truck. And in a few days you will hear somebody in my funereal say: "Such a shame, so great potential is wasted in a way like this." Arrogance, of course.