virus

Emociju izlietnes raksti nevienam nepatīk. Būsim lakoniski tādēļ, shall we.
Recipe for fucking up you life:
1) Trust no one so no one can help you;
2) Have this feeling that you are missing something big in your life or get in some big trouble.
That's it, now at least I'd say that you're fucked up.

And currently I wouldn't give a shit for just about anything.
That's all, folks. Have a nice evening.

Tā kā šīs ir mans žurnāls, tad tas ir pelnījis dzirdēt pēdējo velotrakulību.
Pusstunda pirms pusnakts sestdienas vakarā. Noskatījies pieklājīgu filmu un labi no rīta izgulējies, ir sagādāta labvēlīga augsne interesantām idejām. Rolexx vēl sēž skype. Tad nu pasviežu pusnopietnu ideju "Braucam mūsu maršrutu?" "Ok."
Un tad viss, kas atlika, bija turēt vienam otru pie vārda. Pusnaktī jau bijām no smārdes laternu gaismām tikuši prom un devāmies pa taisnāko ceļu miglainajā vasaras naktī un smārdes mežos iekšā. Lukturis bija līdzi, bet izmantots tika ļoti reti, jo bez luktura var slikti, bet redzēt visu, bet ar lukturi labi, bet tikai mazu gabaliņu no ceļa. Situācija visnotaļ sireāla, jo ceļa virzienu nojaust varēja, bet tādas detaļas kā bedres, akmeņus &stuff varēja tikai izjust, tiem pārbraucot pāri. Nudien nebūtu domājis, ka var braukt ar divriteni uz tausti. Un tad kādā mirklī gadās stāvāks lejupceļš, par kura pienākšanu tev nav ne mazākā nojausma, un tad ir sajūta, ka tu krīti nebūtība. And then best you can do is not to freak out. If you don't do that, everything is fine.
Izbraucot uz garā, taisnā grants ceļa sajūta kā kādā šausmenē vai datorspēlē vai fantāzijas filmā. Ceļš par kura garumu var tikai nojaust, jo 100m attālumā tas izgaist miglā un tumsā. Like heading into infinity.
Un visbeidzot jau uz asfalta no lielākā pakalna ceļā nesties, cik kājas nes, nedomājot par to, kas varētu notikt, ja trāpītu uz kādas neredzamas bedres vai akmeņa, as if you couldn't care less, as if you had nothing to lose. Carpe diem.

Es droši vien varētu savu cibu piepildīt ar deviantart.com māksliniekak gilad reklāmām vien. Bet tas galīgi nebūtu stilīgi.
Bet te tomēr būs viena jauna bilde no viņa: http://www.deviantart.com/deviation/56038614/
Un viena no manām mīļākajām viņa galerijā: http://www.deviantart.com/deviation/48406570/
Un vēl viena: http://www.deviantart.com/deviation/50907314/

Ok, ok aizrāvos. Bet pievērsiet rindām zem bildēm. Tās lielākoties ir perfekti saskaņotas ar bildi.

Nedaudz pārcentos ar komentēšanu un tapa posts :D
Apātījas un attālinātības sajūta ir viens no pārslodzes simptomiem. Tu skaties uz dzīvi un šķiet, ka pats esi kkādā blakus dimensijā, ka dzīve ir visaptveroša un varen labi nostrādāta simulācija, kurā tev ir godmode on, bet simulācijai nav nekāds uzvaras nosacījums, līdz ar to nav arī mērķis. Un tad viss ko tu gribi, ir atbalstīt deniņus pret troļuka loga stiklu un truli skatīties, kā simtiem laimīgu, nelaimīgu, dižu un bezmērķīgu dzīvju slīdz garām pa ielas malām. And you couldn't care less.
Pasaules sagrūst. Impērijas sabrūk. Cilvēki salūst. Saules izdeg. Bet no impēriju pīšļiem rodas jaunas impērijas, no saules izdedžiem rodas jaunas saules, no bojāgājušām pasaulēm rodas jaunas. Un lielākoties salūzušie cilvēki atkal pieceļas. Pieceļas, lai būtu stiprāki, lai varētu ieelpot pasauli vēl dziļāk, lai varētu viņu izaicināt vēl dižāk un uzvarēt vēl pilnīgāk. Mīlēt dedzīgāk, uzticēties neaptveramāk, cīnīties vēl mežonīgāk. Tas stāsts par fēniksu ir patiess, u know ;)
Visgrūtākais ir pārejas periods. Pēc tam tu skatīsies apkārt un domāsi par vidusskolu kā par ļoti skaistu laiku savā dzīvē, bet kuram bija jāpaiet. Jo tagad visa pasaule ir pie tavām kājām. Tas ir baisi. Bet, oh man, so good at the same time. MUAHA :D
http://klab.lv/users/rolexx/4169.html

Lūk, tā ir cieņpilna attieksme pret cittautiešiem, tā ir solidaritāte ar līdzīgajiem.
"Īrijas prezidente: Latvijas cilvēki ir daļa no mūsu sasniegumiem"
http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=17946993

Programma bez viena semikola nekompilējas.

Mašīna bez vienas detaļas nedarbojas.

Puzle bez viena gabaliņa nav salikta. Cilvēki, kas uz to skatās, vispirms ierauga trūkstošo gabalu un tikai tad to, kas ir attēlots puzlē.

Jo divi cilvēki ir līdzīgāki, jo ilgāks laiks paiet, līdz atklājās kāda neliela atšķirība, kas ar laiku vairs nešķiet tik nebūtiska un gluži kā smilšu grauds smalkā zobratā pamazām saārda attiecības. Un tā tas mēdz beigties - kāda sīkuma dēļ. Ja laiks, kas nepieciešams, lai atklātos nepilnībām (vai lai tādas rastos) ir lielāks par mūža ilgumu - tad mēs varam būt liecinieki diviem visai laimīgiem cilvēkiem.

Jo tuvāk pilnībai ir dzīve, jo pārspīlētākas apmēros šķiet nepilnības.

It's like a thunder without rain,
And like a week without sunday,
Oh, like a book without last page,
You want to buy a happy faith.

A storm without rain,
Without any destruction.
It's a good old game,
Million pleasures, but no satisfaction.

Storm takes your desires,
And all expectations.
It would happen anyway,
It's the only way to lose your frustration.

It's like a thunder without rain,
And like a week without sunday,
Oh, like a book without last page,
You want to buy a happy faith.
And you can feel without a touch,
And you can hear without speakers.
Of course, you'll see without TV,
And we will run without sneakers.

Red, red sky,
And Atlants are swimming by.
The same mistakes,
Different time and different place.

Red, red sky,
And Atlants are swimming by.
The same mistakes,
Different time and different place.

It's like a thunder without rain,
And like a week without sunday,
Oh, like a book without last page,
You want to buy a happy faith.
And you can feel without a touch,
And you can hear without speakers.
Of course, you'll see without TV,
And we will run without sneakers.

One song is over,
Another one in .
The more you know, the more you know,
You try to forget.
Yeah, heaven and earth,
There will be no winners.
As we all are saints,
And we are, we are sad sinners.

It's like a thunder without rain,
And like a week without sunday,
Oh, like a book without last page,
You want to buy a happy faith.
And you can feel without a touch,
And you will hear without speakers.
Of course, you'll see without TV,
And we will run without sneakers.

Paspēlēties ar šo pasauli ir jauki, bet citādi tā dažreiz mēdz būt ne īpaši mājīga vieta, kur mist.

(insert your favourite emotional garbage post here)

Nez, laikam vnk biš visa gada beigšanas jezga beidzot pagurdinājusi. Kkā tā.

Kādēļ attēls ar kaķēnu, kas ir ciešā miegā saritinājies siltas segas kamolā, šķiet tik jauks? Cilvēki ierauga šo skatu un nevilšus sāk smaidīt... Kādēļ?
Redzēju pirms kāda laika pusmūža sievieti trolejbusā, ārēji it kā nekas īpašs, iespējams biroja darbiniece un mājsaimniece uz pusslodzi vai otrādāk. Bet kkas viņā atšķīrās no vairuma cilvēku. Viņa bija viena, bet nevilšus sāku domāt, sāku ticēt, ka viņu mājās gaida ja ne noteikti mīlošs un gādīgs vīrs, tad 2-3 bērni dažādos vecumos, bet vienoti savā mīlestībā pret mammu. Un ka šī sieviete tic, ka bērni pamazām pieaugs, ar dažām trakulībām pa vidu, bet nenomaldoties no ceļa un dienās ļaus viņai justies vēl lepnākai par savām atvasēm kā tagad. Bet kas viņā bija tāds, ka mana iztēle sāka tik cītīgi radīt šo idilli?
Un kā cilvēki fotoattēlos atšķir laimīgus, apskaužami apmierinātus pārus no tādiem, kas iespējams jau mēnesi, nedēļu vai stundu pēc attēla uzņemšanas pateiks viens otram pieklājīgas ardievas?

Nezinu. Varbūt atbilde uz vairumu jautājumiem ir drošība, uzticēšanās, paļaušanās. Tā man tāda nakts vidus teorija. Kaķēns ciešā miegā ir absolūtās drošības simbols. Viņš nekad nav zinājis neko citu, kā mammas vai cilvēku gādātu komfortu un viņam nav ne mazākās nojausmas, ka mēdz būt arī citādi. Viņš ir nedaudz noguris, tādēļ atrada vietu, kur cilvēks bija sēdējis un iesildījis segu un tur saritinājies pats savā garajā vilnā. Viņam nav bail no rītdienas, jo visas rītdienas, ko ir pazinis, ir nākušas ar siltām brokastīm bļodiņā pie silta radiatora.
Jau trolejbusā es izdomāju, ka lieta, ko nemēdz redzēt citās šī vecuma sievietēs, bet bija manāms šīs sievietes sejā, bija miers. Miers un paļaušanās, ka visa viņas dzīve ir nokārtota un viņa ar to ir apmierināta. Nav nekā svarīga, kas viņai trūktu un tie pāris sīkumi viņu neuztrauc. Bērni viņu mīl, vīrs tāpat, ienākumi ir stabili un bērnu nākotne nodrošināta. Nāk vakars un viņa dodas mājās, lai sagatavotu ģimenei kopīgas vakariņas. Nez, cept kotletes vai karbonādi? Nē, tomēr kotletes, karbonāde bija vakar. Piegriezīšu gurķus un vēl atlikušos tomātus, kas palikā pāri vakar. Abi mazākie jau ir mājās, lielā meita būs mājās septiņos, tad uz kādiem astoņiem vajadzētu būt gatavam. Jāuzzvana vīram, lai paņem krējumu mājāsbraucot.
Tas pats ar pāru bildēm. Nezinu, cik apzināt, cik nē, bet cilvēki laimīgos atšķir pēc skatiena acīs, pēc tā miera un drošības, ka viņi abi ir un paliks kopā un ka kopīga ligzdiņas vīšana ir tikai laika un naudas jautājums. Ka viņi ir mīļākie un draugi vienlaikus, kopā laižoties trakos, uz fikso saorganizētos piedzīvojumos, pļāpājot muļķības, stāstot rūpes un vaicājot padoma. Ka nekas pārlieku neuzveicams vairs nevar gadīties viņu ceļā.
Otri pāri savukārt... viņi zina, ka ir kopā šajā mirklī un tas ir viss, kam ir nozīme. Vai tā viņi saka sev un tam viņi notic. Jo citādi viņiem būtu jāsastopas ar atskārsmi, ka nevar runāt par lietām, kas tiešām ir svarīgas, jo negribas redzēt neizpratnes vai vnk garlaikotības vēsmas pretējās acīs. Tādēļ labāk buča, apskāviens, kopīgs saulriets un kopīga nakts. Kādam tu rūpi un kāds tevi iekāro - tas taču ir tik patīkami, pat ja tikai uz mirkli.

Dažreiz cilvēki kā jau inteliģentas būtnes, pārāk ātri mācās. Izmesti plašajā, visnotaļ nemājīgajā un savtīgajā pasaulē apstākļu spiesti viņi dara to, kas darvinaprāt būtu jāprot mums labāk par visiem citiem zvēriem. Cilvēki pielāgojas un iemācās neuzticēties tik vājajai cilvēku dabai. Nedaudz skumji. Jo ja pasaule tiešām aprijusi visas cerības uz cilvēku, kaut viena cilvēka patiesumu, tad mēs šo darvinisko būtni nekad neredzēsim laimīgā pāra bildē. Par laimi (un nelaimi) tikai stiprie var izturēt patiesību par pasauli. Pārējās lāga dvēseles turpina cerēt un ticēt. Vismaz nedaudz ilgāk. Tādēļ, ja tev kāds piedāvā uzticību, 3x, 100x un 6.02x10^23 reizes apdomā. Jo ja tu ieiesi pa atvērtajām durvīm un pārdomāsi pēc tam - pastāv zināma iespēja, ka tu būsi kko nejauki salauzis šajā cilvēkā.
Neuzticies un nepievil uzticību.
Vai es uzticos cilvēkiem? Nē. Piedod, dārgā pasaule. Ilūzijas, ka cilvēki ir nesavtības iemiesojums, kkad pagaisa. Daži tev nevēl nekā ļauna un daži tevī saskata draudu, sāncensi, naglu pakaļā vai ko vēl ne. Ar pirmajiem jauki sadzīvojam, no otrajiem uzmanāmies. A tu gribēji, lai kāds stāvētu un kristu par tevi? Piedod, par labu sirdi neviens ko tādu nedarīs, uzkačā statusu, ietekmi un līderšipu, tad moš. Un izvēlies kādu skaļu saukli arīdzan.

Ciešu miegu tiem, kas guļ, laimīgu aizmigšanu tiem, kas vēl neguļ, bet grib to darīt. Un izbaudiet šo mirkli, ja negrasāties vēl iet gulēt - laukā ir zvaigžņota nakts, bet ne uz ilgu :)

Piezīme sev - nekad vairs nešaubies par savu instinktu teikto. Viņi to ir nopelnījuši :)

Nothing is random. There is just complete and incomplete knowledge of all the factors.

"God does not play dice." Einstein

Explore the factors. And become God. For there is no greater power than knowing all the possible futures.

Heh, laikam dažreiz gribētos, lai kkas nāktu arī tā vienkārši... uz cūceni, no zila gaisa, tāpat vien, par zilzaļām acīm. Bez piepūles, pacietības, neatlaidības un tml. Zinu, ka mēs neesam vieglā ceļa gājēji. Zinu jau, ka citādi atalgojums ir tikai puse no grūti pelnītā, bet vienalga... would be nice for a change, you know.

Bet manā dzimtā cilvēki loterijās nevinnē. Lāsts vai svētība? Svētība laikam jau.

Edit: never mind, people, virusam vnk izkrita mierīgāks gabals mūzikas listē :D

Life is going no faster than you are ready to live it.
It may be going and it usually is going a little bit slower than that, though.

Secrets are a good thing. So good, that I think I'd die along with the last of them.

On the other side - you know, what they say about too much of a good thing?

Bengālijas (edit: Amūras) tīģeru skaits sasniedzis sešus simtus, kas ir lielākais rādītājs pēdējos 100 gados, un šī gadsimta vidū bija laiks, kad to bija palikuši tikai 40... Varbūt cilvēki tomēr spēj apdomāties. Biju jau atmetis cerību, ka šī pasaule ir uz ko tādu spējīga. Varbūt mani mazbērni arī varēs redzēt dzīvu gulbju pāri, delfīnu, stirnu vai kādu tikpat skaistu dzīvnieku. Un baidīties no karaliskās kobras un izjust pretīgumu pret milzu tarantuliem ar spalvainajām kājām. Varbūt. Cerams.

---

Cik zvaigžņu ir debesīs? Nu, cilvēce pagaidām ir apstājusies pie skaitļa 1,042,618,261, katrai no kurām ir pierakstīts spilgtums +-0.3, atrašanās vieta +-0.2 loka sekundes. Kopā šamais saraksts ir tapis pēdējos 50 gadus, aizņem 80gb un ir ar rezervi lielākais datu krājums, ko man ir nācies uziet savos klejojumos virtuālajās ārēs. Ikdienā redzamā pasaule neizceļas ar ilūziju radīšanu par cilvēku vēlmi izmantot savas prāta spējas pilnībā, tādēļ ir labi, ka šis astronomiskais (tiešā un pārnestā nozīmē) zvaigžņu skaits, kuras mēs esam novērojuši, atgādina, ka kkur uz kāda vientuļa serverīša ik dienas aug reģistrēto vielu, zvaigžņu, sugu, gēnu, planētu un patentu skaits. Ka mēs kļūstam gudrāki, ja ne vienmēr izpratnes un intuīcijas, tad vismaz faktu ziņā gan. Un ja vien ir pietiekami daudz faktu, izpratni reizi pusgadsimtā kāds piedzīs. Un par to pastaigāsies uz sarkanā paklājiņa Stokholmā.

Lai Jums inteliģents vakars! :)

Ability to travel faster than light is equal to the ability to travel back in time. Which is the only direction we are interested in for traveling forward is a fairly trivial task - we do it every night.

Ability to know, comprehend (or feel, for that matter) all laws of universe is equal to the ability to precisely see the past and the future.

Nav perfekti veselīgi lasīt Harija Potera grāmatas.
Tu sāc vēlēties lietas, kas īstajā pasaulē nemēdz notikt.

"Pain heals, chicks dig scars, glory lasts forever" /The Replacements/

Pēdas beidzot atbrīvotas no apavu važām, atlaistas tuvu radiatoram, pamazām uzsūc tā siltumu. Pirksti, vēl nesaņēmuši no kājām plūstošo siltuma dvašu, stīvi klabina klavieri pēc ilgās tusēšanas pavasara sniedziņā. Viss no krustiem uz leju nedaudz smeldz. Ja uzkāptu uz pēdām, atcerētos, ka tās ir diezgan driskās. Muse skanēja lielu daļu ceļa un arī tagad piepilda šo pieticīgo telpu. Saule, kas visu dienu pavadīja aiz mākoņiem, drīz rietēs, atstājot aiz sevis istabā vien krēslu.
KKā tā pēc soļojuma no Smārdes uz Dubultiem (jā, meitenes, mēs atkal jums sastādam negodīgu konkurenci). Ceļi nepievīla, kas arī bija lielākā baile gaidot šo pasācienu. Līdz Rīgai netikām, bet tas bija diezgan acīmredzami ambiciozs nesasniedzamais plāns, uz kuru tiekties. Ņemot vērā izvēlēto dienu, man somā bija viss, kas nepieciešams nedēļai, padarot to reālistiski smagu. Un esmu pietiekami nomocīts, lai bravūra būtu palikusi kkur pie Kauguriem.
KKad dabūšu ceļa garumu. But it's just a number anyway.
Un kkad uzņemsim savu versiju pāris Muse gabalu klipiem, kuriem ceļā dzima diezgan vienbalsīgas idejas :)
And wish for somebody to dully stare into.

Development: The process of liberating a system from its previous set of limiting conditions.

Un atkal parādās šī sajūta. Nedaudz aizraujoša, nedaudz patīkama. Sajūta, ilūzija, ka pasauli var saprast. Nē, drīzāk izjust un tad paredzēt, ietekmēt, palīdzēt, izglābt. Sajūta, ka esi soli no atklāsmes. Ka tūlīt tu ieraudzīsi lielo sistēmu, pēkšņi visam radīsies jēga, vai vismaz vieta lielajā pulksteņa mehānismā. Ka pasaule nav haoss, bet gan tikko apjausta sistēma, kurā katram sīkumam laikā un telpā ir nozīme. Ka tauriņa spārnu vēziens var izglābt tavu pasauli. Ja vien zina, kad tos pavicināt.

Bet tā ir tikai sajūta, kas mēdz parādīties nedaudz pēc pusnakts. Sajūta, kas nekad nepārtop par ko vairāk.

"I don't say that I understand the Universe. It is much bigger than I am." Albert Einstein