|
Septembris 17., 2007
20:44 Atsāku iet uz darbu. Īpaši ērti gan nau, bet ciešami. Šovakar kārtējoreiz pie ķirurga uz pārsiešanu. Kamēr māsiņa ņem nost lielo plāxteri, dakters nāk iekšā kabinetā un man saka: "Zane, vai tiešām mums šodien jāšķiras?!" "Es tā ceru," atbildu. Un tā arī ir, es tur galgalā jau ceturto reizi. Apnicis man tas gaitenis, kur jāgaida, apnikušas durvis ar brīdinošo uzrakstu, ka virsdrēbēs ieiet aizliegts, apnicis aukstais prdocedūru kabinets, apnicis nervozēt, gaidīt un sagaidīt sāpes. "Nu vai tiešām ir tik traki?" dakters pavaicā, apskata brūci un, pirms sāk eksekūciju, piebilst: "Nē, mums tomēr būs vēl jātiekas." Es cietos kā vīrs un tik vienreiz no sāpēm iekunkstējos, parko pēc tam neviļus atvainojos. 4dien atkal. (nopūta) (žesc)
|
Comments:
Bet reiz taču tas beigsies. Un labāk taču ir dakterēties nekā nedakterēties, vai ne? Forši, ka turies.
irjau tā, kā tu saki. un es tomēr ceru, ka mēs 4dien šķirsimies - es un dakteris :)
Turies... Lai dakterim tomēr nav tas prieks Tevi redzēt vēl kādu reizi, izņemot šo ceturtdienu. :)
paldies, nēeēē, paldies. tāpat būs labi :)
| From: | shelly |
Date: | 18. Septembris 2007 - 09:53 |
---|
| | | (Link) |
|
Iedod dakterim savu telefonu un vilinoši uzsmaidi. varbūt viņš būs ar mieru iet ar tevi uz kafejnīcu vai kino, nevis vislaik bindēt.
ha, ij nedomāju! viņš mani tik daudz ir sāpinājis.. (teatrāls žesc) |
|
|
Sviesta Ciba |