| |
[1. Apr 2012|20:01] |
Šis būs ieraksts par bērnības traumām.
1.Trauma.
Rokoties vecos krāmos atradu kāda piektās klases skolnieka domrakstu burtnīcu ar dažiem domrakstiem. Domraksti ir rakstīti kaut kad deviņdesmito gadu vidū. Nevarēju noturēties, lai dažus neizlasītu. Manuprāt, visai saturīgi priekš tāda ~11 gadus veca cilvēka. Raksta par konkrētu, mazāk pazīstamu Imanta Ziedoņa dzejoļu krājumu, par grūtībām dzejoļu jēgas uztveršanā, nenoliedzot dažu dzejoļu vērtību, par iespējamo padomju laika kontekstu un uzslāņojumu. Jūtams, ka dzejoļu krājums ir palasīts. Domraksts noslēdzas ar domu, ka dzejas uztvere ir ļoti individuāla un par to strīdi ir lieki.
Atzīme par domraksta literāro daļu - 5 (10 ballu sistēmā) ar piezīmi "Pavirši!"
Otrs domraksts, ko vēlos pieminēt, ir vēl par gadu senāks, no 4.klases burtnīcas. "Ziemassvētkus gaidot" saucas. Jaunietis skar Ziemassvētku komercializācijas tēmu, svētku reliģiskās nozīmes mazināšanos un galvenās tendences, ka svētki kļūst par pieēšanās, piedzeršanās un dāvanu pirkšanas pasākumu. Varbūt nedaudz ciniski, varbūt arī nedaudz izaicinoši, sevišķi rakstot par to, ka Ziemassvētki ir labs laiks, lai skolotājiem atpūstos un nebendētu savus nervus un veselību mokot bērnus.
Atzīme par literāro daļu - 2 (10 ballu sistēmā).
Tīri interesei gribētu palasīt tos 10-11 gadus veco cilvēku domrakstus, ko šī skolotāja ir novērtējusi ar labām atzīmēm.
Ko dara jaunietis, kas saņem šādus novērtējumus? Droši vien uzkrāj sevī naida potenciālu. Iespējams uz mūžu saprot, ka viņam labāk neko un nekad vairs nevajadzētu rakstīt. Varbūt paaugas un saprot, ka arī pieaugušie mēdz būt totāli stulbeņi.
Man pašam arī skolas laikā ļoti nepatika domraksti. Nesapratu, kas un kā tur jāraksta, lai dabūtu labu atzīmi. Ja tev nav, ko teikt par attiecīgo tēmu, ja tā tev nešķiet interesanta vai izteikšanās vērta, tad ir taču loģiski, ka tu paturi savu muti ciet, vai ne? Bet, ja tu esi spiests tagad un tā uzreiz uz vietas klasē uzburt kaut kādu tekstu par sev neinteresējošu tēmu, tad šis pasākums var izvērsties par klusajām šausmām. Vēl tagad atceros, ka kādā ceturtajā klasē stundas laika bija jāuzraksta pasaka. Par jebkādu tēmu. Lielāko daļu stundas nosēdēju neko nedarot un mokoties radošajās mokās un pēdējās minūtēs uzrakstīju kaut kādu murgojumu. Pēc tam klases priekšā lasīja labāko domrakstu - pasaku par kaut kādu tur lietus lāsīti, kas krita no debesīm un uzkrita kaut kam virsū. Klausījos un šausminājos. Normāliem čomakiem taču ir jāraksta par reālām lietām, nevis par kaut kādām izdomātām problēmām.
Tagad uzskatu, ka rakstiski protu labi izteikties, ļoti iespējams, ka pat labāk, nekā virkne to ļaužu, kas skolas laikā saņēma tās labās atzīmes. Un ne jau pateicoties savām jaukajām literatūras skolotājām.
2.Trauma.
Skriešana. Visi skolas laikā ir skrējuši (izņemot simulantus un vājiniekus). Domāju, ka gandrīz visiem garo gabalu skriešana - apļi ap stadionu vai krosiņš asociējas ar kaut ko ne pārāk pozitīvu. Pēc pieredzes varu teikt, ka džeki varēja pievilkties pie stieņa, taisīt presītes, lekt tālumā, mest bumbu grozā un atzīmes parasti bija labas, bet skriešanā tās parasti bija jūtami sliktākas. Protams, ir vērts atzīmēt, ka neviens jau skolā nemācīja, kā ir pareizi jāskrien. Skriešanā bija tikai viens uzdevums - noskriet distanci konkrētā laikā, lai dabūtu labāku atzīmi. Likumsakarīgi, ka jaunie cilvēki pārmocījās un uz mūžu ieguva naidu pret skriešanu.
Nesen runājos ar vienu pamatskolas-vidusskolas fizkultūras skolotāju, šī teica, ka tagad bērniem esot jāskrien katram pēc savām spējām. Katram esot jānoskrien konkrēta distance (vai jānoskrien konkrēts laiks, precīzi neatceros) un tad šos rezultātus pēc laika salīdzinot, lai noteiktu progresu. Varbūt arī nav ideāli, bet tomēr pareizajā virzienā. Protams, arī netiek aizskartas neviena bērna cilvēk un citas tiesības un nesportošanu. Super demokrātiski un liberāli (pie viena, līdzīgus standartus varētu ieviest arī citos mācību priekšmetos).
Mans piedāvājums būtu vienkārši skriet uz laiku. Proti, ja spēj noskriet neapstājoties kādu noteiktu laika intervālu, tad dabon ieskaitītu vai labu atzīmi. Bez stresa par skriešanas ātrumu.
Morāle? Morāles nav. Dzīve nav rožu dārzs un to bērniem iemāca jau skolas solā. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}