es ienīstu darbus, ko nekad neesmu darījusi, bez skaidra uzdevuma un izrunātiem soļiem. Tas mani paralizē līdz līmenim, kurā es nesaprotu, kas tekstā vispār ir rakstīts. Man prasa divas dienas, lai tiktu pāri paralīzei, un kad es sāku darīt lietas, manā galvā mirgo neona zīme ar uzrakstu -ES NEZINU, ES NEZINU, ES NEZINU
Man nepatīk, ka man ir pārāk maz brīvības, un es netieku galā ar pārāk daudz brivības.
" So basically, my boyfriend and I spend our quality time triggering each other, followed by long “processing” conversations about our past traumas, also known as foreplay."
"Relying on reassurance is like taking Tylenol when you have syphilis—it may temporarily ease the pain, but if you don’t address the underlying issue, you’ll eventually end up blind, insane, and sterile."
es ceru, ka vakarā pēc darba līs, un es bez sirdsapziņas pārmetumiem varēšu pa taisno doties mājās cept raberberkūku, kādam kurš šobrīd gribot būt mazā karote :) zis is a very svīt message
Man liekas, ka manī kaut kas fundamentāli nav pareizs veidā, kādā es runāju, stāstu lietas. Citādi es nespēju izskaidrot to, ka cilvēki saprot no manis teiktā lietas, ko es nemaz neesmu teikusi, domājusi, kas nav bijis saturs tam, ko plānoju teikt.
Kas īpaši interesanti, piemēram, šībrīža draudziņš regulāri saprot pīīīīlnīgi ne to, ko es esmu teicis. Un tas nav par toņiem, uzbrauciens vai neuzbrauciens, nē, tas ir par teiktā saturu. Savukārt ir citi tuvi cilvēki, ar kuriem tas tā nekad nav. Ok, reizēm kāds pārpratums, sure, bet ne regulāri.
Tāpēc es domāju par to, kas mūsu informācijas uztverē ir tik atšķirīgs.
šodien esmu iekšējs maiguma vilnis, daru lietas, bet patiesībā esmu kamolītī saritinājies kaķītis. Te ir tik silti, tik mierīgi. Murrāju
UPD- GONE
nāk miegs, stulbi, ka pat ja aizietu mājās gulēt, nevarētu aizmigt, ha
Apciemoju vakar mammu, kas sarīkoja vnk episki negaidītu histēriju ar raudāšanu un "Tu man speciāli gribi ieriebt!" par to, ka..
Wait for it..nokrāsoju matus varavīksnes krāsā. Tas neadekvātums mani ir tik ļoti izsitis no līdzsvara, tā necieņa un pārliecība, ka man būtu jākeitero citu cilvēku estētiskajām jūtām, fuuuuuck
Akrobātisks sekss uz citiem nolūkiem veidotām virsmām vairs nav kā jaunības dienās, visu dienu vakar sāpēja gūža :D
What belongs to you shall come to you.
Man te pēdējās pāris dienas/nedēļas ir nepārliecinātības lēkme par attiecībām, un bailes no beigām, vienlaikus kopā ar vēlmi pašai tās izbeigt. Jo all these feelings, good and bad (nez kur uzpeldējusi greizsirdība) are hard to bear.
Un nu jā, būs/nebūs, fakit, tad jau redzēs. Cilvēki mums tiek doti uz laiku.
Ar to es gribu teikt, ka man ir jābeidz nepamatoti par šo stresot. We are here, we are now, un I don't know what will come, so I might as well enjoy this loveliness not worry about the impending doom
