nepatīk iet pa ielu bez U-Lock pie sāniem.

vakar drusku pamācījos wheelies, šodien rociņām grūti krūzīti pacelt.

Tikko uzzināju, ka tas, ko visu laiku esmu saukusi par akāciju, nav akācija! Akācija ir dzeltena!

I pick my battles

šonedēļ visvairāk komplimentus es esmu saņēmusi par to, cik foršs ir mans partneris

LŪDZU SAKIET, KA MAN TAK NEVAJAG VĒL VIENU FIXI, KAS ACTUALLY DER MANAM AUGUMAM, UN KUR PĒDA NESKARAS KLĀT RATAM, JA PĀRĀK DZIĻI IELIKTA STRAPOS.

paskat tik, Morisejs izdod ablomiņu!
es jūtos ļoti personīgi uzrunāta rindiņās, kas saka, ka mīlestība ir nogurusi un taisās prom
https://www.youtube.com/watch?v=l6rsRLSglKo

Mani mulsina, ka cilvēki gaida, ka feminisms nebūs agresīvs. Feminisms nav tikai agresija un dusmas, bet good god, cik ļoti es saprotu šīs dusmas, kad tu beidzot saproti, ka šī pasaule nekad nav bijusi domāta tev un tavām vajadzībām, tam kā tu jūti, domā, redzi un ... es nez, asiņo! Ka tik ļoti nav ņemts vērā nekas no tā, ko nozīmē nebūt heteroseksuālam cis vīrietim. Pat man seksualitāte un tas, kas mani uzbudina has been altered and fucked with (pun intended) un ka to saprotot, tev principā ir jāmācās sevi no jauna. Ir sasodīti grūti lauzt to, ko tu esi iedomājies kā patiesību no agra vecuma. Tāpēc jā, man liekas, ka mums ir visas tiesības būt dusmīgiem, tas kā mēs to daram, protams, ir cits jautājums. But I feel so done with it.

Nosūtīju pieteikumu vakancei, par ko pati esmu neizpratnē. Ja mani kaut kādā absolūti mistiskā kārtā paņemtu (so outta my league that it might be a completely different game even), tad tas nozīmētu vēl vairāk darba un stresa, un jušanās kā dumjam nāpslim, kas vispār ir tas, no kā es bēgu at the moment. Man liekas, ka es ticu THE ONE darba vietai. Vietai, kur es varu būt labākā sevis versija un ka man tikai ir jāmeklē. Droši vien ir vietas, vadītāji, kuri labāk par citiem spēj izvilkt gaismā mūsu potenciālu (sk. Morana skeču par potenciālu), bet man pašam arī ir fucking jāpacenšas. Runājot metaforās par draņķīgiem rakstniekiem, es sēžu un gaidu iedvesmu, tā vietā, lai apsēstos un rakstītu. Kas, cita starpā, ir tas, kas mani besī manā partnerī muhahahaaaaaa
Varbūt es vienkārši daru nepareizās lietas, cenšoties sevi iespiest kastē ar uzrakstu "Darbi, par kuriem mamma un radinieki ar mani lepotos", varbūt man vienkārši ir jāiet strādāt par kurjeru (jo visu dienu var braukt ar riteni), jākļūst par, es nez, jogas pasniedzēju, jādara kaut kas pilnīgi cits, nevis this desk job life.
Akadēmiskajam laukam es esmu pārāk stulba and that still is a desk job. Man pietrūkst domāšanas par, piemēram, mākslas teorijām, bet kad es pie tā atgriežos, es pusi no teiktā nesaprotu. Es esmu nogurusi no runāšanas par grūtām un smagām lietām, man ir apnicis skatīties uz garāžas sienām un netīri eļļainām lietām, es, bļeģ, gribu būt taurenītis, ja! Sekls un nenopietns, gribu dzert šampānieti un apmainīties ar pieklājības frāzēm Fišera darbu fonā.
Un es zinu, ka arī tad es būtu nelaimīga, jo dieszina, ka es nespēju uzturēt sarunu tāpat vien pat ja no tā ir atkarīga mana dzīvība. Visās šajās vietās es jūtos tik ļoti neiederīga, neiederīga gan starp cilvēkiem, kuri man patīk, gan starp tiem, par kuriem man ir vienalga. Es tiešām nesaprotu, kāpēc cilvēkiem mēdz gribēties būt dzīviem.

liekas, ka tiklīdz es palaižu vaļā mūžīgo saņemšanos un "nav taču nemaz tik slikti", kļūst vēl sliktāk. Keeping up the appearances ir gandrīz vienīgā motivācija, kāpēc kaut ko darīt, kaut kur iet, censties. Jo tad, kad visi mūrīši nojaukti, tilti nolaisti- ir šis: nolaistas ķepas bun what's the fucking point. Liekas, ka pasakot, ka ir slikti, es saprotu, cik tieši slikti ir un tad liekas, ka no šī jau nekad nebūs iespēja tikt ārā. Liku sevi un bēdu zem akmeņa un paliku guļam. that's how I roll.