varbūt man jāatsāk lasīšana tāpat kā skriešana- lēnām. Cilvēki lasa grāmatas mēnešiem, nevis stundām. Ir diezgan skaidrs, ka es vairs nevaru nokoncentrēties lasīšanai kā agrāk, tad varbūt jāsāk ar mazumiņu. 10min/30 min vai 50lpp. Es ļoti gribu atsākt lasīt. lasīšana un grāmatas ir bijusi mani definējoša lieta mūžīgi (tāpat kā darbs ar zirgiem // bitter laughter), un es zaudēju sevi definējošās lietas milzīgā ātrumā.

sirdssāpes nav viegli pārdzīvot arī tad, kad pandēmijas nav. Bet ar katru reizi arvien vairāk sirdi lauž nevis tas, ko kāds ir pateicis vai izdarījis Tev, bet gan tas, ko Tu esi izdarījis ar sev uzticēto sirdi. es nezinu, cik bieži citiem liekas, ka viņiem nevar ļaut iet pie cilvēkiem, būt ar viņiem, jo ir pilnīgi skaidrs, ka kādā brīdī ievainosi viņus. Man liekas, ka mani nevar laist pie cilvēkiem. Nekad. Tas cilvēks, par kuru viņi stāsta, tas taču nevaru būt es. Tās lietas, ko esmu pateicis vai izdarījis, kāpēc es to darīju, es zinu, ka tajā brīdī tā likās vienīgā iespēja, bet tagad, ar distanci, vai vispār ir iespējams nežēlīgāks solis. Un tu esi centies, visu laiku centies, reizēm nav sanācis, bet tu esi centies atkal un atkal, sadzirdēt, saprast, nenoreaģēt ar iekšējo- sāpināto būtni, bet ar racionālo un laipno. Giving the benefit of doubt. Un vienmēr pienāk brīdis, kad tas nav nostrādājis.
Kā kāds, kurš jūtas tā, ka ir tik ļoti centies, var tik ļoti sastrādāt sūdus
māksla nav grūta, grūti ir būt labam cilvēkam. Huļi tas ir tik grūti

tas vienreiz ir jāpasaka, bet īpaši tas ir jāpasaka pēc stāsta izlasīšanas, ka es diezgan ļoti krašoju uz kuzminsvenu.
ir cilvēki, kuri raksta tā, ka es nejūtos ne viens, ne vientuļš, jo šo sajūtu es pazīstu un :"Jā, es arī tā domāju!" un tieši tā, šis vārds izskatās pēc tieši tā diennakts laika (reizēm gan ir skumji, ka es nekad neesmu spējusi ar šiem cilvēkiem izveidot draudzību vai kaut vai sakarīgi komunicēt), un tad ir tie cilvēki, kuri vispār nedomā kā es, un es nekad neuzradītu tādu vārdu salikumu vai domu kopumu. Bet kaut kas tur ir ļoti silts un pazīstams. A softer world if you please. Un tad mēs krašojam.

Māsa atkal varēs iet uz Lingas koncertiem

Mehehe, viens no exiem uzradies manā instagramā, un es zinu, ka viņš čeko nevis to, kā iet man, bet to, kā iet Uldim Pūcītim. Kas izskaidro to, kāpēc es viņā tik ļoti iemīlējos <3

viena no mistiskākajām lietām manā dzīvē ir alkohola patēriņa korelācija ar vidējo skriešanas ātrumu. Jo vairāk es dzeru (nu, droši vien līdz kādai robežai), jo labāk es skrienu. Pēdējās divas dienas esmu dzērusi DĀUDZ vairāk kā vidēji pēdējā gada laikā, mans vidējais ātrums līdz ar šo ir pārvietojies no 5.50-6.00min/km uz 5.10-5.15, un tas ir liels lēciens.
Šo korelāciju esmu pamanījusi jau iepriekš.
Citās ziņās- visas dziesmas ir par šķiršanos. Mentāli esmu vietā, kur man liekas, ka es izšķīdīšu pie vismazākā satricinājuma but whatever we do we show no emotion, we show, we show no emotion
Galvenais nevienam par to nestāstīt, visu turēt sevī un noslēgties no pasaules, muhahahaaaaa
Beigsies pandēmija, un tad gan es gribēšu bučoties ar svešiniekiem, neiešu gulēt līdz rīta gaismai, jo ir pārāk interesanti (nevis moka bezmiegs)un nekad, nekad, nekad vairs netikšos ar cilvēkiem, kuri ir kā es.

Man ir drusku piegriezies gaidīt brīnumiņu.

Dažiem liekas, ka sagatavot atbildi uz jautājumu, nozīmē nomest man 5 lapas copy-paste no dokumenta angļu valodā. Reku, izvelc, ko vajag, un iztulko. Katru reizi iekrītu uz to, ka nodomāju, ka cilvēks tomēr savu daļu darbiņa izdarīs.

I just wanted to slip quietly out the back door, without causing any fuss or consequences, and then not stop running until I reached Greenland

2 dienas pastrādāju no mājām un šodien, nākot uz biroju, neienīdu visu. Besī ārā, ka darbs no mājām jūtās kā tāda krāpšana, ka vajag īpašu iemeslu, lai savu darbu darītu no turienes un ar:" es te nevaru izturēt!" nepietiek.