December 21st, 2020
tas vienreiz ir jāpasaka, bet īpaši tas ir jāpasaka pēc stāsta izlasīšanas, ka es diezgan ļoti krašoju uz kuzminsvenu.
ir cilvēki, kuri raksta tā, ka es nejūtos ne viens, ne vientuļš, jo šo sajūtu es pazīstu un :"Jā, es arī tā domāju!" un tieši tā, šis vārds izskatās pēc tieši tā diennakts laika (reizēm gan ir skumji, ka es nekad neesmu spējusi ar šiem cilvēkiem izveidot draudzību vai kaut vai sakarīgi komunicēt), un tad ir tie cilvēki, kuri vispār nedomā kā es, un es nekad neuzradītu tādu vārdu salikumu vai domu kopumu. Bet kaut kas tur ir ļoti silts un pazīstams. A softer world if you please. Un tad mēs krašojam.