CIKLOPA KALEIDOSKOPS - Bardaks pagrabā

Pēdējās nedēļas laikā brīžiem uznāk vēlme "iekonservēties" "OM" stāvoklī. Nebūt nekam, bet būt visam vienlaikus, uztvert un saprast visu, bet necensties un nejust vēlmi uzurpatoriski iejaukties, skaidrot, pamācīt, dalīties pieredzē. Ļaut visam notik, kā notiek, nejust malā stāvētāja kluso "atbildību" censties izprast, nejust "vainas apziņu", ja nav izdevies kaut mazliet palīdzēt. Pārtraukt dalīt "pareizajā" un "nepareizajā", aizpūst savu Ego pa gaisu. Nepriecāties, nebēdāt, nedomāt par sasniegumiem vai par to, kas varētu tikt sasniegts, bet nez kāpēc nav ticis. Nedomāt, kā samierināties ar savu nenozīmību un, vēl jo vairāk - ar savu nozīmību, - pārstāt domāt visās šajās kategorijās vismaz vienu diennakti.
Kaut kāda "uz cita viļņa" sajūta, un nevar saprast, vai tas ir no kaut kā nogurums, notrulināšanās pakāpe, viedums vai slinkums. Ko darīt, kad gribas ironizēt par īgņām, pīkstētājiem, pārlieku pozitīvajiem, pasauli un cilvēci mīlošajiem, un tai pat laikā sarkastiski skatīties pašam uz šīm pretrunīgajām vēlmēm? Ko darīt, kad izteiciens "no sevis neaizbēgsi" derdzas līdz mielēm, jo vienlaikus šķiet patiess un tai pat laikā tik ļoti demagoģisks?
Un tikai miegā runājošie viņu zina, kā ir tai "OM" stāvoklī būt, un kurā brīdī tas "ieslēdzas" vai vienkārši turpinās.