Man arī agrāk likās, ka rakstu tikai sev, tāpēc reizēm pārsteigums par komentāriem. Tā nu faktiski nemaz nesanāk rakstīšana tikai sev, ja citi to izlasa kā vēstījumu viņiem (arī man pašai tā gadās). Šī nav piekasīšanās, vnk nesen domāju ko līdzīgu, vai publiskā virtuālā blogā rakstīšana tikai sev ir iespējamsa. Varbūt viss tiešām atkarīgs no paša attieksmes.

Saprotu punktu ļoti labi. Tāpēc nekad neesmu banojis. Taču ban funkcija ir jāizmanto aktīvi. Pat proaktīvi. Mūsu apziņas nav tās nebeidzamās žults cienīgas.
Nerakstu zem atslēgas, jo kvēli ticu, ka vismaz viens cilvēks rakstīto uztvers adekvāti, vēlēsies iesaistīties komunikācijā nevis internetā saskatītu video, saklausītu domu atkal-malšanai

Jā banošanai nav jēgas, ir tikai 1 izņēmums, mapats saucas :D Tas nu tiešām ir latviski sakot perebors. Pārējie ir OK.

Jā, nekad neesmu bijis banotājs. Vienmēr dodu iespēju. Taču beidzot arī viņu nobanoju. Centos izveidot ar viņu sarunu, lai viņš pastāsta, kur īsti ir problēma, kāpēc viņš izvēlas tādu komunikācijas stilu, bet ar viņu nav iespējams "to level", jo viņš spītīgi izvēlas iet šo ceļu:

Es arī neesmu banojusi nevienu. Mani ieraksti diezgan banāli, lai radītu kādus asumus. Komentāri ok, tikai reizēm pārsteigums, ka pavisam parasts ieraksts kādu varbūt uzrunājis. Šogad pirmo reizi mūžā izdzēsu divus komentārus, jo tur nebija nekāda satura, bezsakarīgi lamuvārdi tikai lamāšanās pēc. Par diskusijām: reizēm ir spēks, reizēm nav spēks iesaistīties, bet tā arī esmu par brīvu izpausmi, ne cenzūru.